kulturis brutalus
būtu interesanti latīniski šo to iemācīties, bet ne par to..
bet gan par to, ka vakar ar dārgo kārtējo kuļturņiku apmeklējām. šoreiz JRT Ledus uz paklāja.
pirmām kārtām jau mani fascinē sajūta, kas rodas mazo zāļu izrādēs - tas nepastarpinātais un netraucētais kontakts ar aktieriem, ar izrādes smaržu, ar pārējo publiku, ar sejas izteiksmēm, reakcijām, iespaidiem. arī šoreiz, jo viss notiek pēc kolizeja jeb arēnas principa iekārtotā zālē, kuras centrā uz balta apļa tad arī notiek kolektīvā grāmatas Ledus lasīšana.
brutāli, kliedzoši, brīžam uzspēlēti īsti un pat prasti, bet tāds jau ir JRT daudzu lugu stils - klaja provokācija un brīžam politkorektuma apzināta atslēgšana. tas ir tas, kas valdzina un piesaista. tā arī šeit - "bļaģ", "dirst", "pirst", "utainā pīzda", "padročīt", "pisties", "drāzties", "uzspraust", "dirsā bāzt"... ups. es kādu aizskāru? tad neejiet, jo šos un vēl daudzus citus parasti cenzētos vārdus jūs dzirdēsiet brīžam sulīgi, brīžam spēcīgi, brīžam uzspēlēti un mākslīgi, bet izteiktus skaļi un skaidri. ne jau tur, protams, ir sāls, bet principā jau attieksmi var nojaust..
tātad perverss, brutāls un provokācijām piebāzts stāsts par slepenu vispasaules brālību, kas meklē savus paklīdušos brāļus un māsas - gaismas bērnus, ja tā var tos nosaukt, lai apvienotos un... tas lai nu paliek intrigai, bet stāsts gana fantastisks, lai garās izrādes laikā brīžos, kad mana aizrautība un iegremdēšanās tika kaut kādu iemeslu dēļ atlaista (un tā bija vairākas reizes), sāktu pragmatiski izsvērt jautājumus, kas šī stāsta ziņu sašķobīja un vājināja. bet citādi - ļoti spēcīgs un katrā ziņā must see gabals ar tiešām fantastisku aktierspēli, lielisku režiju un mazliet vājāku stāstu, taču ar labu, kā pēdējā laikā bieži saka, message.
ieskaitīts!:)
