stunda un četrdesmit. sāpīgākā saruna, kāda man ir bijusi. bet pārsteigumu nav, jo pēdējā laikā man daudz kas ir vispārākajā pakāpē un pirmo reizi. saruna, kurā es burtiski jutu, kā gabals pēc gabala no manis izlūzt un nokrīt uz betona. saruna, pēc kuras es beidzot jūtos līdz galam iztukšots. gan garīgi, gan fiziski. garīgi - man negribās neko. tas mani baida, jo savu prātu vienmēr esmu uzskatījis par savu spēcīgo un vērtīgo pusi. fiziski - man pat nav īsti spēka piecelties no šī betona, kaut arī pēcpusi nejūtu jau sen.

man noteikti nav spēka braukt mājās. man arī to negribās, jo tur nav nekā, kas mani piepildītu. kaut kā tāda gan nav arī nekur citur, tā ka mājās jau vien es būšu un varēšu ieskrāpēt sienā kādu strīpiņu par godu šim visam atgadījumam. katrā ziņā es tagad to "kaut ko" varēšu meklēt. piedāvājumu ir daudz bijis - sākot no alkohola un beidzot ar to, ko es esot pelnījis - kaut ko labāku. tad jau redzēšu, ar ko un kad man tas izdosies.

pašlaik galvenais ir laikam nepielaist atkal sevi pilnu, bet nogaidīt, jo pielaist pilnu visātrāk var ar visādiem sūdiem, un to jau nu man pašlaik vajag vismazāk.

ar smaidu tagad jāatceras kāda zviedra rakstītais joks pēc "lielās" vētras - "don't take anything for granted" un tam sekoja bilde ar vētrā apgāztu krēslu. es šeit kļūdījos - pieņēmu, ka tik dzirdētais "šeit un tagad" ir vājāks par manu harizmatisko, apaļīgo un visādi citādi labāko personību. bet smagi kļūdījos, jo vienā brīdī mans iespaids pazuda un es pat laikam esmu spējis to pieņemt. visdīvainākais gan ir veids kā - personificējot sevi ar to vīreli.

katrā ziņā vēl palika sajūta par likteņa (vai drīzāk dzīves, jo liktenim tomēr ne tā ka ļoti ticu) ironiju. sajūta, ka es pats arī izveidoju to cilvēku, kas nevar citam izdarīt tā, kā būtu izdarījis pirms gada. detaļas lai paliek pie manis, jo tās es diez vai kādreiz aizmirsīšu. un tagad man ir sajūta, ka mans pienākums ir nonākt līdz tam, ko Francis Dunnery (šeit es gribēju ielikt linku uz viņa lapu, bet tā bija tik debīla...) dzied dziesmā Good Life. liekas, ka tas ir tagad pareizais virziens, kurā pagriezt savas vēl joprojām pārsteidzoši neiznīcināmās jūtas. izaugt. un kārtējo reizi viņas iespaidā.

paldies visiem par līdzi jušanu šajā puņķainajā ziepju operā. pirmā sezona ir noslēgusies un varbūt par gaidu priekšlikumus, ar ko piepildīt pārtraukumu. nu ja... over and out.

tikko sajutu, ka pat miegs tā uz rīta pusi uznāk. katrā ziņā pagulēt pāris stundas būs labak, nekā nemaz. brauks, ka mā pie pus pudeles viskija?

mana mūzikas gaume ir dīvaina. ar katru dienu arvien vairāk pavelkos uz 60to un 70to gadu mūziku. tai ir dvēsele, noskaņa un mazliet patīkama senatnīguma smarža. I know, I know - good story grandpa'

mans Combat Jacket ir nenovērtējams ieguvums. brīdī, kad esmu pārsteigts nesagatavots (bez somas vai kāda cita izmantojama iepakojuma) auto stāvvietā ar nesamo, kas sastāv no papīru kaudzes, laptopa, pāris cietiem diskiem, pāris aliņiem un kāda barokļa, man nav problēmu, jo kabatu ietilpība man ir kā kravas kuģim.

saistībā ar iepriekšējo - pēdējās dienas mašīnu izdodas atstāt kādu km or so no darba vietas. nepierasti, jo šeit parasti vienmēr var atrast kādu stūrīti, kur golfu nomest "turpat aiz stūra", bet tagad viss bloķēts, nekur braukt nevar, visur zīmes apstāties aizliegts un galvenais tie autobusi... viņi ir visur. gar ielu malām nepārtrauktās rindās, uz ielām veicot fantastiskus manevrus, kad es skatos uz to riteņiem un man liekas, ka tie tulīt nolūzīs, jo tik ļoti izgriežās. un sastrēgumi... lai tiktu prom no šī rajona, es tajos pavadīju kādu pusstundu, veicot attālumu, kas veicams 2 minūtēs. vajadzētu kļūt īgnam, bet tad es paskatos uz visiem tiem lielākajiem un mazākajiem sīčiem, kas te ņemās apkārt, iedomājos, kā viņi tiek dzenāti šitajā svelmē pa Skonto stadionu, un miers. nekāda īgnuma. kāds es iecietīgs, ne?

galu galā šodien runājot pa telefonu ar viena klienta darbinieku sanāca izbļaut "b*&^% idiots", jo mēģināju manevrēt pa Mūkusalas apli ar cigareti vienā rokā un telefonu otrā, bet priekšā izlīda kretīnisks volvo (no offence piccolo ). džeks pārprasīja, vai es viņam to esmu teicis... nav labi šitā darīt. nav labi. vajag steidzīgi telefonu un "brīvās rokas" ar ziliem zobiem.