kā es priecājos par nelabā laika ziņām! beidzot varēs iesēt zālīti.

šodien bija nejēgā daudz dabas (mazdārziņi un nacionālais botāniskais) un saules (KARSTS)
secināts - Omulim savs viedoklis par to, kur jāiet, un uz kompromisiem neparakstās.
ir grūti.

pašgatavoti suši, žāvēts breksis un alus, vietējās zemenes un biezpiena (nesapelējusi) torte, rabarberu rausis un rabarberu ķīselis
MV saķerdams vēderu: "es vairs nevaru.."
es: "ēd, ēd, kamēr ir, jo kas to zin, vai pēc mēneša mums vispār būs ko ēst"

tas Roka vilnis būtu laba filma, ja vien beigās tas vecis nebūtu izniris no viļņiem kā zobenvaļa izspļauts.
un es cerēju, ka būs arī skumīga nots (viens slīkonis), bet nekā, kā hepijs ends, tā hepijs.

šogad esmu burtiski vai apbērta ar rabarberiem, ja pagājušgad Ziedīte meta pakaļ, tad šogad onkulis vai kaimiņš, un rezultāts ir rabarberu maize reizi divās dienās. kopš pamēģināju treknās kūkas recepti, tai uz kefīra bāzes neskatos ne virsū

bet labākā dāvana man būtu zāliena mēslojums vai kaļķi, vai izkapts, bet visvislabākā - tāds ilgs un pamatīgs lietus, lai es beidzot varu to sasodīto zālienu iesēt un tad atslābināties vismaz mēnesi
viss, kas bijis līdz šim, vien tāda debesu rasa

šobrīd vienīgais, par ko man "sāp galva", ir topošais zālājs džungļu zonā.
ko sēt, cik daudz vajag, kā mēslot, ar ko pļaut, joprojām apkārt nav sētas, no otras meža puses nāk zaķi, glodenes un buki iekšā
bet rīt uz Salaspils botānisko, ceriņus ostīt

manam cacu telefonam atradās mantinieks - krustmeita, kura šogad beidz augstskolu un kāro tieši pēc cacu telefona:) jāpārsien ar rozā lentīti un jāsūta prom

tā "zaļā tikšanās" bija kaut kas. vecas, sirmas tantes ar blociņiem rokās klausās un pieraksta par "ekoloģisko" kosmētiku, "ekoloģiskajām" zobu pastām, "ekoloģiskajiem" tamponiem, it kā viņām būtu āda, zobi, un, hm. jaunuves un jaunieši ir mērķauditorija, jaunuves! bet nebija. bija pat vietējais olgalvis deputāts (viņam laikam noteikti gribējās zināt par ekomaisiņiem...) - lai tantiņas redzētu, ka "es arī te biju!". nešaubos ne mirkli, ka vakara rokkoncertā "Bliez no bedres" (:) viņa olgalva spīdēja visiem skatuves priekšā, lai vāktu arī jauniešu balsis.

pilnai laimei mūsciema svētku ietvaros mani šodien uzaicināja uz tikšanos ar Vides Vēstu redaktori parunāt par zaļo dzīvesveidu (lai būtu vismaz kāda publika, citādi kauns, ka nebūšot atsaucības). kas tad man, es ar savu aktīvās klausīšanās māku varu aizvietot kaut vai desmit klausītājus, un sakāmā par šo jomu man arī netrūkst
tik žēl, ka viņa tāds jauks cilvēks, pakašķēties nesanāks:)P

btw, bieži vien "visekstrēmāk zaļi" ir tie cilvēki, kuri no tiem zaļumiem patiesībā nekā nejēdz, tik pieķeras idejai kā reliģijai, un uz priekšu.
es par to, ka, manuprāt, šis vairs nav tas laiks, kad zaļums jāmāca ar viltus bubuļiem, ar kūstošiem lediem kaut vai, ar izcirstu mežu bildītēm.
ja vienā vietā (piem. Amazones džungļos) mežu platība sarūk, citā vietā palielinās. piemēram, kaut vai tepat Latvijā kopš 30.jiem mežu platība ir tikai palielinājusies (par saviem 30%). un patiesībā mēs esam jauna leduslaikmeta, nevis plūdu un karstumviļņa priekšā.
vienkāršāk un godīgāk būtu mācīt, ka arī Zeme ir mūsu mājas, tikpat ļoti mājas kā tās telpas, kurās dzīvojam, un tāpēc nav jauki pašam savā alā (mājā) mest uz grīdas alus bundžas vai nosvilināt apnikušo veco dīvānu. tas tāds, primitīvs piemērs.
tāpēc es sāku ar bērniem. ar atkritumu nemešanu zemē, ar puķu neplūkšanu bez lielas vajadzības, ar kamenes glābšanu. ar mazumiņu.

raksts par klimata izmaiņām, ko, sēžot ķemertiņā, izlasīju jaunākajā "Ilustrētajā zinātnē", brīnišķīgi sakrīt ar manis paša, diplomēta ekologa, iekšējo ticību, ka nevajag te sadomāties, ka cilvēks ir tas galvenais grēkāzis, visi tie blablabla par sasilšanu, CO2 līmeni un sazinko, ir tik kārtējā iedomāšanās, ka mēs esam Pats Radības Kronis un līdz ar to esam Galvenie Vainīgie Zemes klimata izmaiņās
mani dārgie, jūs alojaties!
daudz svarīgāki ir solārie un orbitālie aspekti, un cilvēks nāk tikai pēc tam.