raksts par klimata izmaiņām, ko, sēžot ķemertiņā, izlasīju jaunākajā "Ilustrētajā zinātnē", brīnišķīgi sakrīt ar manis paša, diplomēta ekologa, iekšējo ticību, ka nevajag te sadomāties, ka cilvēks ir tas galvenais grēkāzis, visi tie blablabla par sasilšanu, CO2 līmeni un sazinko, ir tik kārtējā iedomāšanās, ka mēs esam Pats Radības Kronis un līdz ar to esam Galvenie Vainīgie Zemes klimata izmaiņās
mani dārgie, jūs alojaties!
daudz svarīgāki ir solārie un orbitālie aspekti, un cilvēks nāk tikai pēc tam.

btw, bieži vien "visekstrēmāk zaļi" ir tie cilvēki, kuri no tiem zaļumiem patiesībā nekā nejēdz, tik pieķeras idejai kā reliģijai, un uz priekšu.
es par to, ka, manuprāt, šis vairs nav tas laiks, kad zaļums jāmāca ar viltus bubuļiem, ar kūstošiem lediem kaut vai, ar izcirstu mežu bildītēm.
ja vienā vietā (piem. Amazones džungļos) mežu platība sarūk, citā vietā palielinās. piemēram, kaut vai tepat Latvijā kopš 30.jiem mežu platība ir tikai palielinājusies (par saviem 30%). un patiesībā mēs esam jauna leduslaikmeta, nevis plūdu un karstumviļņa priekšā.
vienkāršāk un godīgāk būtu mācīt, ka arī Zeme ir mūsu mājas, tikpat ļoti mājas kā tās telpas, kurās dzīvojam, un tāpēc nav jauki pašam savā alā (mājā) mest uz grīdas alus bundžas vai nosvilināt apnikušo veco dīvānu. tas tāds, primitīvs piemērs.
tāpēc es sāku ar bērniem. ar atkritumu nemešanu zemē, ar puķu neplūkšanu bez lielas vajadzības, ar kamenes glābšanu. ar mazumiņu.