kāpēc mūslaiku literatūra ir tāda, nu, tāda, ka negribas pārlasīt? stāvēju pie sava grāmatplaukta un viebos.
labi, ka no laukiem atvedu Remarka "Melno obelisku", pārlasu jau nez kuro reizi un lasīšu vēl.
vāks, nu kur var tik smuki rakstīt.
zemais palocījiens.

un pareizi Remarks teica, ka dzīves laikā nepastāv mīlestība tīrā veidā, mīlestība kļūst "svēta" tikai pēc cilvēka nāves, kad visi raud, cik viņš bija labs un skaists un turklāt tam patiešām tic

ja man šodien pajautātu, kas tad ir mīlestība, tad es teiktu, ka upurēšanās, pacietība un piedošana