atlidoja mums te viens stārķu pāris uz to improvizēto ligzdas vietu - pliku dēļu plaformu bērzā pie mājas.
pamīcījās šie uz tiem dēļiem, pamaigojās, pabužināja viens otram spalvas, paklabinājās un pēc pusstundas bija prom. laikam jauniņie, ne šiem ligzdu vajag, ne bērnus:)
bet es priecājos, ka sarūpēju bērnus vēl pirmskrīzes laikā, tajos "treknajos gados", jo re, kā te tagad draud visu apgriezt, ko tad nu darītu, sēdētu visi, knābīšus atplētuši, bet es dziedātu "ak, neprasi, nav maizītes, skat, skat, tur laukā zvaigznītes".