| mulkukugis5 |
[Mar. 26th, 2012|06:42 pm] |
Kad es strādāju kinoloģijas centrā. Šmerlī? Nē tam ar filmām nav nekāda sakara. Tur pie ZANĶa (Zinātņu Akadēmijas Neorganiskās Ķīmijas Institūts) sunīšus dresē. Man saproties, kā skafandru uzmauc virsū tādu vateņa pufaiku un jāvico cik spēka pa placi, bet tie sarīdītie volkadavi klūp virsū un ar žokļiem ieķērusies mēģina sapluinīt šito čaulu. Diezgan baisi. Zobi, saproties. Vot bija adrenalīns.
Zobi. Bodrijāra aprakstītajā pārejā no metalurģijas uz semiurģiju, jeb zīmju ražošanu, citiem vārdiem: post-fordisko informacionālismu,- saglabājas tā pulētās virsmas fascinācija, kas nāk no kārtību un varu iemiesojošās protomašīnas - zobu rindas caur hromēta korpusa mehānismu fāzi līdz glancēto žurnālu un spīdīgo iefasējumu, košo reklāmu un ekrānu virsmai, kas kulminē virspusēju cilvēcisko attiecību modelī. Zobi ir dzīvību, t.i. miesu destruējoša spožu zobenu ierinda. Kā raksta Eliass Kaneti „Masas un varas“ nodaļā Varas iekšas: „Gludums un kārtība kā zobu manifestētās īpašības iekļāvušās varas būtībā vispār. Tās nav šķiramas no varas, tas ir pirmais, ko konstatē jebkurā varas formā. Viss sākās ar primitīviem darbarīkiem, taču līdz ar varas pieaugsmi augušas arī tās agrīnās īpašības. Acīmredzami lēciens no akmens uz metālu bija lielākais lēciens šajā pieaugošā gluduma virzienā. Lai cik gludi akmens būtu noslīpēts, zobens, iesākumā no bronzas, tad no dzelzs, bija gludāks. Visvairāk metālā pievelk un valdzina tieši tas, ka metāls ir gludāks par itin visu. Mūsu modernās pasaules mašīnās un braucamrīkos šis gludums ir vēl lielāks, tas kļuvis par funkcijas gludumu vispār. Valoda to izsaka pavisam vienkārši, mēdz teikt, ka viss iet gludi un funkcionē gludi. Līdz ar to domā, ka process, lai kāds arī tas būtu, ir pilnīgā pakļautībā. Tieksme uz gludumu modernajā dzīvē ir guvusi virsroku arī jomās, kur iepriekš to mēģināja novērst…“ Šai gluduma sterilitātei pretstatīta tiek spalvaini neo-traibālā (I've been to some prety hairy situations) „pretošanās caur rituāliem“ (kā saucas Birmingemas Laikmetīgās Kultūras Pētījumu centra jauniešu subkultūrām veltītais krājums), ierakstot savu ķermeņu kodos arhaisko simbolu dzīļu noslēpumaino dzīvi.
-A es kapiņos par naktssargu kurinātāju piehaltūrēju. Tas mans bērnības sapnis.
Kārtējo reizi es stāvēju pie zaļi krāsotajiem vārtiem un knibināju ar nagu atlupušās krāsas plēksnītes. Izkalstot tās bija savērpušās un tagad knapi dzirdami knikšķēja atlecot no dēļa. Vārti gan toreiz likās milzīgi augsti- tieši tik lieli, lai pašizkrāvējs varētu iebraukt iekšā un melniem sodrējiem sasvīduši vīruki netīrās maikās liekšķerēm vien izkrautu virspusē sausi putekļaino, bet dziļāk izmirkušā šļurā sagājušo ogļu kravu. Kurtuves griesti bija velvēti un vienmēr man savā vardes perspektīvē atgādināja nedabiski uzmilzušu elektriskā vilciena vagonu. Ugunsvilciens. Toreiz, nekādīgi savādāk- kā kačigarka. Tajā varēja ielavīties pa kluso, ja kačigars nolēmēts tusnīja un knosijās otrā kurtuves galā, kur pustumsā gailēja krāsnis mētājot spocīgas ēnas no kvēpainām sienām uz velvētiem griestiem. Un ja labi paveicās, uguns atbalsotās rūkoņas aizsegā krāsnīm varēja piekļūt pavisam tuvu klāt slēpjoties aiz ogļu kaudzēm un tupšus pārskrienot no vienas kaudzes pie nākamās. Varēja pusbalsī sarunāties, jo dzirdēt tāpat mūs nevarēja. Visas skaņas noslāpēja liesmu bēgošā dūkoņa, ko reverberēja augstie griesti. Un smarža. Smarža- atmiņu detonators. Pēc kačigarkas vizītes saelpojies dūcošo tvanu es varēju tapt no mātes puses mirklī nopeilēts pēc dasta atlikuma, kas nāsīs palicis sakrājās stērķelētā nēzdodziņā melnās krēpās. Bez ogļu dūmiem zīmīgākais,- jo pirmais pēc ziemas parfīm-sterilitātes, ir mitruma nopervēto un saulē atkusušo tumsnējo dēļu aromāts. Pievilgušie šķūnīši, kas slēpjas vārnu ielas republikas pagalmos, nosprostotos ar žūstošiem palagiem, kuru raisītā bezgalīga svaiguma sajūta atjaucas ar vietām atkusušu nāsij samtainu pērno lapu trūdiem.
radiobubināšanas ēteru busā pārtrauca Imantas maurotāja jamming's: ...ššškā plaši ir zināms ļaudoņa ir dzīvoņas labākās daļas- kauloņas viena no augstāk attīstītākām formām. Saskaņā ar darvinieku pasaciņu tie kauļi ko gliemežmāte sav kuprainā pičpaunā nēsāja izdzima viņas mazulim kroplim un ieauga iekšā kuslajās miesās. No tā mutanta gliemja ar čaulu sev iekšā visi mugurkaulinieki radušies. Tie pirmējie bijuši ar aristokrātiski zilām un aukstām asnim- zivis, bet uzmetās kādai no zivīm neganta sēnīšu slimība- zvīņu ēde. Un tik dikti niezēja, kņudēja un kasijās, ka nebija zivij, kur likties. Un strīķējās zivtele koraļļu rifos rifos no viena sāna lecot uz otru un lēkaja tik sparīgi, ka izlēca laukā no dzimtās ūdens stihijas, atstāja savu pasaules okeāna mājvietu un sāka rāpties no niezes pa palmu stumbru sienām augšā tuvāk mutagēnus izraisošai saules radiācijai. Norīvēja tur visas zvīņas nost, bet sēne tikām ādu vienās plūksnās sabeidza un apauga šitā radība ar biezu jo biezu villu, kurā gan flora gan fauna gadījās un pa virsu ganijās. Tak kņudēt ēde nepārstāja un spalvainais mežonis norīvēja sev pliku sarkanu dibenu, bet kad vispār vais nevarēja turēt, šis mērkaķis, jo tā nu viņu dēvēt varam, metās no dzimtās palmas lejup un strīķēja dibengalu gar zemi tik sparīgi, ka bez astes palika un rupus vārdus vervelēdams baros vien pa zemi izklīda milnām, akmeņiem, bet pēcāk cirīšiem, zobiniem un visbeidzot tankiem un sadzīves elektronikas uzpariktēm teritoriju sadalījis. Tagadiņ sēž pie sava radioaparāta tā arī no sēnīšu ēdes joprojām neatsvabinājies kasa aiz auss un domādams nevar izdomāt, ko gan tas viss varētu nozīmēt...
Pieturā pie Mikrobioloģijas institūta kopā ar sēņotājiem, bet pa citām durvīm vienīgais, autobusā iekāpj gara auguma vīrietis sarkanā žokejnīcā. Vienas sejas puses viņam nav. Līdzbraucēji instinktīvi saraujas un veicot sīku solīšu rokādi saspiežas ciešāk, lai izveidotu ap jaunpienācēju brīvu telpu. Spitālības dvesma. Arī es satrūkstos, kad vīrs uzgriež greizo vaigu. Tas ir noplaucēts nost un mats matā atgādina Frediju Krīgeru iz “šausmām Elmielā” visā savā bojīgajā krāšņumā. Kaut ko līdzīgu es dabūju redzēt vidusskolā, kad no slimnīcas atgriezās mūsu klases ķīmiķis-piromāns, kurš bija iedzīvojies šādās koloīdās rētās- tiesa daudz niecīgākā apmērā. Viņa versija par notikušo bija: izgāzis līdz galam neizreaģējušo Nātrija mēģenes saturu podā tūdaļ to saņemot desmitkārtīgi pavairotu un paātrinātu ģīmī. Taču kaut kas vēl šķietas aizmirsti pazīstams, kā no citas- iepriekšējās dzīves. Mēģinu paslepen paraudzīties vai tur nav kas līdzīgs tērauda nažu asmeņiem pirkstu galos, kas sažņauguši polietilēna iepirkumu maisiņus un satrūkstos, nu jau otru reizi,- atpazinis tetovējumu delnas virspusē- kačigars. Ar skubu aizgriezos, lai it kā papētītu sakāpušo sēņotāju spainīšu saturu. Tikmēr autobuss līgani sašūpodamies uzņēma ātrumu traucoties cauri tīrelim, kur vienā pusē pamests lidlauks ar planieristiem. Lidlauks milzīgs un aizaudzis regulāros taisnstūros pa seguma salaiduma šuvēm, bet planierīši čīsanu, čīsanu (sīciņi- jap.). Plastmasas spannīši tikām nemanot kairina nāsi pēc aizgājušām jāņu dienām ar virsējām papardēm un kalmju meijām iežmiegti starp gumijzābakos stulmotām ar-dievu-jaunība kājām. Stop- pietura. Krīgers- no bērnības atgrieztās šaušalas izkāpj pirms Gobas ielas un drīzumā viņa sarkanā micīte jau ir spektrāli sadalījusies pa tirgus sievu krieviski raibajiem lakatiem un tiem akomponējošo rudens lapu, papirosetiķešu, lipstick gaisa skūpstu busa logu stiklu blāvā spoguļa iekustinātu bilžu balagānvērpetē. |
|
|
