| anonss: degradācija |
Mar. 21st, 2012|08:57 pm |
|
Esmu mašīna. Salauzta. Psihiatre spītīgi atsakās klāt pie antipsihotiskajām ripām izrakstīt kaut ko tonizējošu- vēlams uz amfitamīnu bāzes piem. Ritalīnu, kas līdzās prozakam jau sen ir liels hits pindosu akadēmiskās aprindās, jo, kā plaši zināms: ne tikai reliģija, bet arī ķimikālijas ir nākotnes atslēgas. Tāds lūk Caitgaists. Šeit to izraksta tikai nepilngadīgajiem ar uzmanības deficīta sindromu. Tāpēc apmierinos ar dienišķi vakarīgo pusnulseptiņi un kapājamā vanaga divlitru ampulu. Tas protams nevelk uz Veņičkas heroisko 3,5 jerša litratūru (*ievērtējiet pirmsampulu laikmeta tilpuma kombināciju kortelītim un obligātai razļivona trīslitrenei) un aposterioru aizmigšanu neizautam dzelzceļa sliežu atzara uzbērumā, bet sievas ieskatos arī ir... ir gana plebejiski un seksuālā plānā pietiekami atbaidoši, kas smārda vien pēc ir vēl maigi sacīts. Vienvārdsakot vecais perdelis ar permanentu will to be večno molodoi, večno ērebušs, kā aptuveni skan refrēns Brālim2 ainā ar tačankas ložmetēju SanktĻeņingradas klaustrofobiskajās pievārtēs. Dienas režīms: mostos nomidzī, kad sīčus riktē skolai, tad vārtos baisā kaltēklī (paldies D-vam krānā ūdeni žīdi nav izlakuši) kautkādos apokaliptiski homofobos un antisemītiskos murgos bāžot galvu zem spilvena kā vampīrs slēpjoties no dienasgaismas līdz kādiem poludiviem. Izkārpos no midzeņa un pietraušos kājās. Vsjo šatajetsa i plyvjot. Smadzenēs iestrēdzis Mamonova šuba-duba blūzs „šodien pamodos- tā apmēram divos, un uzreizi sapratu- no manis tu notinies; nu un tad, nu un tad- tik un tā šodien piemaušos.” Tad krampjaini rīstoties cīnos ar hronisku abstinenci tobiš Sartra detalizēti aprakstīto nelabumu un čerez ņemogu pīpēju uz balkona. Vienaudži līdzgaitnieki zajadlie smēķētāji ap šo pusmūža krīzes laiku pamazām praktiski visi ir atmetuši, a es na starasķe ļet ļuļķēt tikai iesācis un jau nevaru apstāties. Like a rolling stone. Alternaķivšiks it visā. Kā R.I.P. Jegors Ļetovs- Ļimonova dziesminieks un persona non grata Latvijā, kuru nepārlaida pār robežu lepni paceltu galvu uz vietējo nacbolu organizēto Gr.Ob. konci, savlaik deklarēja: „Ja vsegda budu proķiv”. Vai arī vēl man patīk: „Ja stanu mentom, pidarasam, monahom, jevrejem,- vsjo što ugodno, ļiš by ņenravitsa- vam!” Taču atpakaļ pie atkarībām: kad priekšmeti un substances diktē tev savu gribu: kūciņa- apēd mani, pudelīte- izdzer mani. Hujeta. Viss ir dūmi. Lediņš no NSRD postulēja: „Ēdu, guļu, pīpēju.” Tīrais surpluss un maslova piramīdas virsotne-dūmi. Rezignētā kontemplācijā ieslīgstot var introspektīvi novērot, kā atkarības evolucionāri progresē, ja tādai degradācijai vispār ir piemērojama progresa mēraukla. Pēc laiciņa pieķeru sevi, ka vairs meditatīvi nekoncentrējos uz smēķa uztīšanas un kūpināšanas elementārajām kustībām, bet tā vietā apziņa klejo pa retrospektīviem jebšu projektīviem aizdomu apcirkņiem. Kaut gan: mņe vezģe tjurma. Ja agrāk varēju nepaguris atkal un atkal no jauna pārskatīt „Stalkeru”, tad tagad aprobežojos ar jeņķu jauniešu komēdijseriāliem, tjipa „Big Bang.” Patiesi, es jums saku: degradācijai nav robežu. Esmu reģistrs- reģistrēju pašdegradācijas gradācijas. Klīstu pa istabu no viena stūra uz otru vislaik rokasstiepiena attālumā no dračīšanas. Pieeju pie loga un kā Harmss vērojot kaila koka zaru kustības vējā gaidu, kad manī beidzot sāksies intensīvā dzīve. Nesākas. Skurvilsja. Laiks akmeņus vākt un cits laiks tā arī var nepienākt, man nav ko teikt pasaulei un viņa arī klusē. Slaistoties pārlūkoju dažādu gandžabasu iepakojumu kolekciju plauktā ar grāmatu muguriņu imaginārās kārtības sekvenci fonā. Nekas mani neuzrunā. Simple present, simple perfect. Bet tīri merkantīlu apsvērumu pēc tā gribētos izlaist kārtējo organisma iespirtošanas kūri, kurai ļegaļņiks iesāksies tikai 17.00, līdz tam- pjanstvu boi! Kārtīgam indiānim taču kādreiz tik maz vajadzēja- knibuli JAH labvēlības, microdose. Bet ieklausoties sevī paranoidālais mistisko šausmu diskurss- Džā! šķiet tik nesamērīgs alčāga komfortablajam siltumam, kas izplūst no kuņģīša pa visiem locekļiem un iežūžo tramīgo apziņu pūkainā kokonā. Kaut kas attur- metabailes; bailes no paniskām bailēm. Izmena. Nākas apmierināties zaļajā frontē ar numismātiskā instinkta stimulāciju, faktiski tas pats ir ar aiz gara laika iegādātām un internetosā zagtām grāmatām. Bet es taču kādreiz biju Grāmatas cilvēks, kā musulmaņi dēvē jūdus un kristiešus. Arī arodu izvēlējos tādu, lai nodarbotos ar to pašu, ko bērnībā: lasītu un pārstāstītu tekstus; man pat iesauka sētā bija- staigājošā bibliotēka. Nākas gaidīt, kad alčāga paisums un bēgums izskalos atmiņu tiktāl, lai atkal pa apli varētu ķerties pie Dovlatova kopoto rakstu pārlasīšanas un atgrieztos mājās- padomju savoka realitātē, kuru piedzīvoju vien kā bērns tā īsti neiesoļojis pieaugušo sadzīvē, un kuru titāniskais Dovlatovs ir saudzīgi saglabājis tieši man. PSRS, ko tā pazīstu; metafiziska drošība- neraugoties uz vienmēr klātesošiem kodolkara draudiem, kas iedresēti ar regulārām civilās aizsardzības (GRaždanskajaOBorona) mācību trauksmēm Salaspils memoriāla un bumbu patversmju bunkerarhitektūrā. Ne Prusts, ne Džoiss neko pat līdzīgu nepiedāvās. |
|