bukletam shitaadu txt: 

Jaunatnes subkultūras, kas nokļuva akadēmiskās izpētes laukā 60-tajos pateicoties Birmingemas Laikmetīgās Kultūras Centra studijām par "pretošanās ar rituālu palīdzību" tēmu, ir jau iekļautas/kooptētas jaunajā zīmju ražošanas ekonomikā, kur pārdots tiek pats dumpis, jeb pretošanās ideja. Tās kalpo par autentiskuma un dabiskuma avotu jaunāko trendu un tendenču atpazīšanā, kas ir tik būtiska tā sauktajām kreatīvajām industrijām (mode, datorspēles,utt.). Līdz ar pāreju no metalurģijas uz semiurģiju industriālais kopija-objekts tiek aizstāts ar postmoderno kopiju-instrukciju, uzvedības modeļa algoritmu, kas ārišķīgi spektakulārās subkultūrās izpaužas, piemēram, kā globāli unificēts dresskods. 

Forda ieviestais konveijers mūsdienās darbojas vairs ne tikai rūpnīcās, bet arī patērētājsabiedrības locekļu galvās. Patreizējā attīstības posmā ir vērojama jauniešu subkultūru hibridizācija, kas asemblējot konstruē savu kolektīvo identitāti jau no popkultūras vēsturē iegājušiem vintage elementiem- drediem, military apaviem, apģērba. Tā ir MTV paaudze- „globālais tīnis“ (Naomi Kleinas termins), kas pat trešās pasaules valstīs ir galvenā audio-vizuālās un elektronikas produkcijas patērējošā vienība. 

Brīvības alkas un nonkonformisms jauniešu subkultūrās ir sociālekonomiskas blaknes tam starpstāvoklim, kurš pie jau apgūtām spējām runāt zīmju valodā nepiedāvā pienācīgus resursus statusa simbolu demonstratīvai patērēšanai, t.i. iespēju iekļauties meinstrīma sistēmā, kur tikai nauda runā. Šis defekts tiek padarīts par efektu būvējot subkopienas, kurās runās galvenokārt ķermenis- frizūra, drēbītes, tetovējumi un „it kā“ valdīs citi likumi/tikumi, kurās „savējie“ un kurās „sapratīs“.

 Dzīves stils, kas virza „krutuma ekonomiku“ (economy of cool) paredz dzīves estetizāciju, kura attīstās Umberto Eko „Neglītuma vēsturē“ aprakstītās camp estētikas virzienā. Tā ir attīstība, kurā atsvešinātības un ironijas nogurdinātie meklē autentiskumu kulta pārspīlējumā, stilu-bezgaumībā, uzvarētāju- lūzerī. Tāds ir hārdkore scēnas panku dresskods, kas pārņemts no amerikāņu koledžu holivudas jauniešu filmām, kur figurē nūģa (nerd) tēls: brilles masīvos rāmjos, mammas pirktā vestīte ar rombiņiem, utt. Tāds pat pārspīlējums ir folkloristu ansamblis pastalās uz barokāli apzeltītās „Māmuļas“ skatuves- pilnīgs camp, kas ļoti atgādina youtube’s hitu- Krievijas dalībai olimpiādē par godu veidotos klipus ar čukču, burjatu, kalmiku u.c. nacionālos kostīmos uz vargāniem un bubniem izpildīto Fredija Merkūrija gabalu „We are the champions“. Tā ir tā true emocija (kas citu starpā glorificēta emo-subkultūrā), kuras pārspīlējumu un tāpēc kulta statusā liekamu krutumu tikai „savējie“ sapratīs. 

Tai pat laikā, interese par subkultūrām iet kopsolī ar laika garu (Zeitgeist), kurš līdz ar augstā/zemā nošķīrumu sabiedrības modernizācijā, t.i. visu autoritāšu un centralizēti hierarhisko struktūru decentrāciju globālās sādžas (Global village) apstākļos veicina jauno cilšu (neotribes) sociālo traibalizāciju un urbānās folkloras atdzimšanu. Šādu interesi virza postapokaliptiskas gaidas, kas cerē uz, izstumtai, bet tāpēc izredzētai, tautai/ciltij iespējamu visjaunākā evaņģēlija atklāšanos, kas kļūs par prieces nevis komercializētās preces vēsti.