realitāte tak vispār ir kaut kāds slims jēdziesn. es bieži eju pa ielu un domāju, ka esmu sevi izdomājusi, ka neviens jau mani nemaz neredz. un tad es domāju, tad kāpēc es sevi šitādu izdomāju? Melnā meitene ar nesmieklīgajiem jokiem un fetišu uz melodrāmu.

un tad visi pārējie kaut kā dzīvo, viņi grib no tevis lietas, viņi grib, lai tu jūti tā, kā viņi jūt, bet katrs jūt citādi, un beigās sanāk vai nu tukšums vai eksplozija.

un vispār, nezinu, ko es gribēju ar to teikt. Laikam to, ka nav tik slikti.