Es, tāvienšķiet, ik dienas kļūstu jo jūtīgāka. Klausos V-pils ziņas, paziņojums, ka puisim, kurš kājām iet apkārt Latvijai, beidzas nauda, un lūgums viņu atbalstīt man izraisa skumjas, tīri vai apraudāties var. Dīvaini... Tā itkā man kāda darīšana būtu ar viņu.
Nu jā - žēl, bet nu asaras - tas jau vairs nav normāli, labi ka paspēju norīt :).