Es pie savējās novēroju, ka ir ļoti svarīgi, kas uz tās puzles ir virsū un cik raiba vai vienkrāsaina tā ir attiecībā pret bildi. Pārāk daudz vienkrāsaini gabaliņi bija par grūtu vai garlaicīgu, pārāk daudz sīku detaļu arī apgrūtināja likšanu, jo gabaliņu robežas kautkā visu padarīja neskaidrāku. M vislabāk patika tās, kur bija zināmu multeņu varoņi un tā, ka katrā gabaliņā ir kas atpazīstams (viņai visaktīvākais pužļu periods bija laikam ap 2g10m +/-1m, tagad ir nulle interese)

Un jā, salīdzināšana pati par sevi ir dabiska. Vienīgais, ko, manuprāt gan jāiemācās (arī man pašai) ir - nesalīdzināt bērnu klātbūtnē. Pat ja tas ir labā nozīmē un pat ja šķiet, ka bērns neklausās/ir aizņemts.