Kā jau pienākas naktī uz bērna dzimšanas dienu, man bija slikts sapnis. Ļoti slikts sapnis.

Es ar M biju pie ezera, gājām peldēties.

M plunčājās pa ūdeni, lēkādama-peldēdama arvien dziļāk un dziļāk (samērā strauji krasts gāja dziļumā). Es saucu viņu, lai nedodas tik tālu, tur dziļš, es nemāku labi peldēt, nevarēšu izglābt.
Bet viņa tikai smejas un plunkšķ uz priekšu, lai arī pati arī nekāda peldētāja nav.
Un tad viņa pēkšņi pagrimst zem ūdens, parādās tikai gaisa burbulīši. Es sastingusi stāvu un šausmās saucu palīgā.

Apkārt peldējās vēl daži cilvēki. Tieši garām burbulīšiem braši peldēja vīrietis, kuram saucu, lai glābj. Bet viņš tikai nolūkojās manī un aizpeldēja arī man garām. Pāri burbulīšiem uz manu pusi peldēja arī sieviete, kura arī nekā nereaģēja uz maniem izmisīgajiem saucieniem. Itkā mani neviens nedzirdētu.

Pamodos.

Šo atcerēties ir šausminoši.
Un man tam ir arī papildu zemteksts par ko noklusēšu.