tas ir šausmīgi par to teātri. es atceros, kā mums skolas teātra pulciņā ingmārs čaklais dalīja lomas - visiem bija īstas lomas, prīmas un jokdari, bet man kopā ar vienu slimotāju, kas nekad nenāca, - Cīrulīšu koris. saproti, man!! kas bija uzvarējusi lugu inscenējumu skatē valstī, katru gadu produktīvi startējusi daiļlasīšanas konkursos, kas vairāk par visu sapņoja spēlēt teātri - man bija pazemojošs Cīrulīšu koris ar pāris atkārtojamiem vārdiem. es slēpu asaras katrā mēģinājumā un sirds vienkārši lūza, skatoties, kā citi mēģina īstas lomas. beigās tas pulciņš izjuka, izrādi nekad nenospēlējis, dalībniekiem sākās pusaudžu issues, lekšanās, nedisciplinētība un tā, bet man teātra mīlestība palika. gāju vēlāk citos teātra pulciņos un kino skolās, par aktrisi gan nekļuvu, bet ko vēl var zināt - varbūt kļūšu.
gribēju teikt, ka dalu sāpi.