Vakarvakar mans telefons iekļuva ziepēs*.
Un tas nav joks...

Šo dienu sāku ar to, ka meklēju rokā čali, ar kuru kopā pirms 15 gadiem tusēju. Viņam pieder dzimtās mazpilsētas telefonremonta firma. Varētu jau iet uz "pieņemšanas punktu", bet tur mūsdienās nepazīstami čaļi sēž, sovsem ņe to.

*Uz galda, kur uz sāniņa bija nostutēts telefons, izlija ziepjburbuļūdens un sasūcās kā minimums ekrānā. Vismaz vairs nebūs jādod telefons bērniem. Spēlītes un jūķūbe nou mōr.

Puslabā ziņa - par to strīdīgo tulkojumu samazināja summu tikai par 15% (manā pieredzē ir 75% samazinājums pirms 10 gadiem).
Puslabā ziņa No.2 - izskatās, ka aptuveni mēneša laikā man otro reizi mūžā būs jauns telefons. Ja vien neizdomāšu ņemt A esošo un pirkt jaunu viņam, hmmm.

No rīta izskatījās, ka šī diena izvērtīsies saulaina. Braucienā* uz pilsētu nosaldēju rokas, jo atkal savilkās biezi mākoņi. Būšu kurināt māju**.

//*Man patīk pārvietošanās ar velosipēdu.
**Te ir sava centrālapkure, augu pārliecībā, ka vairākas podiņvaicitādaskrāsnis pa visu mājokli ir labāk. Nav jāvelkas vairākkārt uz pagrabu un vispār var uz dienu iekurināt dzīvojamo istabu un uz nakti guļamistabu, nevis vienmēr sildīt visas telpas (tai skaitā pārējās 3 istabas). Tik vien, ka malka pie krāsnīm jāsanes, bet tā jāsanes arī uz kurinātavu pagrabā. (Un nestāstiet man tagad te par automātiskajiem granulu katliem utt., es pati gudra.)

Un vispār.
Tagad visi tā "Sīrupiņ, kā man būt?". Bet jūs atcerieties mūslaiku pusaudžu avīzes/žurnālus "LABA" un "MANA"? :)