Vakarvakar mans telefons iekļuva ziepēs*.
Un tas nav joks...

Šo dienu sāku ar to, ka meklēju rokā čali, ar kuru kopā pirms 15 gadiem tusēju. Viņam pieder dzimtās mazpilsētas telefonremonta firma. Varētu jau iet uz "pieņemšanas punktu", bet tur mūsdienās nepazīstami čaļi sēž, sovsem ņe to.

*Uz galda, kur uz sāniņa bija nostutēts telefons, izlija ziepjburbuļūdens un sasūcās kā minimums ekrānā. Vismaz vairs nebūs jādod telefons bērniem. Spēlītes un jūķūbe nou mōr.