Vakar skaidri piefiksēju, ka ar vienu bērnu (P), ja viņš pa dienu ir savā iestādē, ir IEVĒROJAMI vieglāk.
Kopš M ir prom, ne reizes neesmu uzvilkusies un, pat līdz raudienam nostrādājusies, ar savu bērnu ņemos smaidīga un pacietīga.

Mja, ar M mājās ir grūti - visu laiku pļāpā (es bērnībā biju toč tāds pats mazs rādijo) un mācīties, da pārģērbties un mazgāties jātriec nevien ar paceltu balsi, bet koku bezmazvai. Ja tam vēl paralēli P izdomā, ka 21:30 grib zīīīīīmēēēt ar kjāāāāsāāām, un nav sarunu ceļā viegli piedabūjama uz zobu mazgāšanu, tā vietā izvēloties lēkāt mūsu gultā...

Mājstrādāšanai viena priekšrocība - šādās jaukās pēcpusdienās atrauju vaļā logus un ilgi vēdinu mājokli ar sausu un diezgan siltu gaisu.
Ja darbs būtu ārpus mājām, nesanāktu laiks pat ilgai vēdināšanai, kur nu vēl siltai.
Pagaidām sūdzos tikai par aukstumu, nelāgs mitrums pie mums vēl nav.