Vakar skaidri piefiksēju, ka ar vienu bērnu (P), ja viņš pa dienu ir savā iestādē, ir IEVĒROJAMI vieglāk.
Kopš M ir prom, ne reizes neesmu uzvilkusies un, pat līdz raudienam nostrādājusies, ar savu bērnu ņemos smaidīga un pacietīga.

Mja, ar M mājās ir grūti - visu laiku pļāpā (es bērnībā biju toč tāds pats mazs rādijo) un mācīties, da pārģērbties un mazgāties jātriec nevien ar paceltu balsi, bet koku bezmazvai. Ja tam vēl paralēli P izdomā, ka 21:30 grib zīīīīīmēēēt ar kjāāāāsāāām, un nav sarunu ceļā viegli piedabūjama uz zobu mazgāšanu, tā vietā izvēloties lēkāt mūsu gultā...