Izvilku no maišeļa bērnistabā papīra rulli, būs man darāmo darbu saraksts/plāns garā rullī kā ponijmultenēs.
Man ir 5 diennaktis, lai sapostu mājokli ciemiņiem. Un šoreiz VISAS istabas.

Saņēmu atbildi, ka gala atbilde vēl jāgaida. Es jau 5dien savējiem smējos, ka, ja lēmums viegls, atbilde ir ātri. Bet sarežģīta lēmuma gadījumā atbilde tiek vilcināta līdz pēdējam.
Jautājums tikai - kāpēc lēmums ir sarežģīts. Grūti no visiem labajiem izvēlēties īsto, vai no visiem ne tik labajiem kaut cik piemērotāko?

P no rīta pamodās un:
- Kuj tētis?
- Darbā.
- `Pēc? Tas ij mans tētis! (Ieripo gultas a pusē un raud.)

Pēc mirkļa:
- Kuj M?
- Skolā.
- `Pēc? Tā ij mans M! M bib mājā no skoja. Jāiet pakaļ M?
- Nē, M jāmācās, pakaļ iesim vakarā.
Un P raud.

Toties vienojos ar A un M, ka treŽdien ņemam brīvu, negribu dzimšansdienā celties 6os. Šorīt vispār modinātāju nefiksēju, A mani modināja, kad pamanīja, ka nesāku rosīties.

Mazas bērns vannojoties pamatīgi sagrieza vienu pirksteli, pieķēru asinīm nkrāsojušos.
Viņa man mēģināja iestāstīt, ka krāsa (vannā līdzi bija otas), esot dabūjusi istabā; labu laiku strīdējāmies par krāsa no istabas vs asinis no pušuma. Kad es uzvarēju P panikā sāka ķērkt un negribēja man doties rokā.

Kaut kā izdevās aizlīmēt, bet vispār tecēja tempā. Noslauku - paņemu plāksteri - noslauku pirksta garumā notecējušu - attaisu plāksteri - noslauku - pielieku plāksteri un uzreiz arī noņemu, jo momentā pilns. Dziļa rieva pirkstgalā...

Un viss, par ko es tobrīd domāju, - nepievārti man ar asinīm māju!