Labrīt!
Ir uzsnidzis un turpina snigt.

Nākamnedēļ jāsāk ķert Ziemssvētku sajūtu un "meditēt" par piparkūkmīklas tēmu.

Aizsūtīju lielāko bērnu uz skoliņu.
Viņa gan īdēja un čīkstēja, šņaukājās un krekšķēja (re, re, cik es slima), bet tā kā neizdevās normāli pat T izmērīt (termometrs ik reizi rādīja kaut kādu WTF rezultātu), tad pateicu, ka puņķi un krekšķis nav slimība, ej ka uz skolu!

P jau trešo nakti manā guļamlaikā nemostas. Mazliet gan aktivizējas, kad esmu jau piecēlusies, bet vispār izvēlas gulēt bez maz līdz 10iem rītā.

Abus bērnus (kad nu kurš cēlās) pervim ģelom nogādāju pie loga.
M seja staroja, bet mute neizdvesa ne vārda.
P izspieda klusu "sņēks" un tad ņēmās bez apstājas stāstīt, ka ies ārā, ka viņai dzeltena (balta) pufaika, ka man arī pufaika, ka viņa ķers sniegu rokā.

Tūliņ iesim viņas fantāzijas piepildīt.

Tie pāris pļurīga sniega centimetri gan nav nekas TĀĀĀDS, bet bērniem (un man) prieks, ka vispār tas sņēks ir.

Man nepatīk iet pakaļ M pēc angļu valodas, jo tad sanāk atnākt aptuveni vienā laikā ar krutāko bērnu krutajām mammām. Viņu bērni ģērbti firmīgās drēbēs un pašas arī tik pat firmīgas dārgiem auto piebrauc.
Bet es tāda brienamos zābakos, izdilušos džinsos, neglītu + neizmazgājami pleķainu kurtku un lētu izpļurzījušos cepuri, neuzkrāsojusies un zem cepures saburzītiem matiem.
Visas tik pieklājīgi man "labdien" un "labvakar", kamēr es savus bērnus nefirmīgās drēbēs saģērbju un krāmēju maisiņā M ēdiena kārbiņas...

Apņemos šoziem parūpēties par sevi un to, lai man būtu nauda.