Lielākoties viss tas labākais rakstāmais notiek, kad dators nav pa rokai / pa laikam.

Šodien nācām no vilciena (bijām pie dakteres), P aktīvi nolūkojās, kā kāda tantiņa staigā ar spieķi.
Tagad svarīga čāpo pa istabu ar pagaru koku kā spieķi.

M kreisās kājas ceļgala locītavā pēc dakteres domām viens muskulis spastisks. Brīvdienās miera režīms plus ibuprofēns. Ja nākamnedēļ turpina sāpēt, jātaisa izmeklējumi. Nu, M jau dakterēšanās patīk...

Un vakar (vai varbūt aizvakar) sagaidīju pirmo īsto "mamma".

P sēž klēpī, skatās uz mani (es tikmēr datorā) un runā "mamma mamma mamma mamma mamma". Es nopriecājos, samīļoju bērnu, bet viņa momentā pārgāja uz "tēta tēta tēta tēta".
Runāšana turpinājās tā:
P - tēta
es - mamma
- tēta
- mamma
- tēta
- mamma
- tēta
- MAMMA
- tēta
- MAMMA
- tēta
- (es jau stipru tēlotu dusmu) MAMMA
Un tad P sāka riktīgi smieties. Man nācās smiet līdzi.

Vairs "mamma" nav atkārtojusi...