Vakar gan es, gan A neatkarīgi viens no otra pamanījām, ka P gaita izmainījusies. Viņa vairs neiet platām kājām un gurnus uz priekšu izvērsusi, kā jūrnieks vai karstpautains džigits.
P vispār nu no bērneļa kļuvusi par bērnu. Un biezajos matos ir arī pirmās lokas gar ausīm.

P plēš no gandrīz-30-gadīgā dīvāna mazus savēlumu kriksīšus un liek man plaukstā.

Tajos īsajos un retajos brīžos, kad P pēdējo dienu laikā vispār guļ, domas un valoda tulkojot raisās brīvi un arī aizraujoši. Pat līdz 4 lapām dienā (drīzāk 2 stundās), ne miņas no smadzeņu atšālēšanās, jūtos reāli varoša.
Aš kārdinājums padot mazo pirkstiņu kādam velnam un sākt atkal pelnīt naudu.

Labāk gan tomēr vispirms sakārtot mājokli un P ieregulēt kaut kādu režīmu un panākt ēšanas paraduma rašanos.

Palasīju savu cibu - varētu padomāt, ka bērnkopība ir vājprāts.
Ir jau arī.
Vismaz, ja to (ne)organizē tik haotiski, cik to (ne)organizēju es.