Atkal +10 cm sniega. M uz BD aizvilku ragaviņās.

Cerams, ka pēdējā ziemas Diena. Vīramātes gādātajiem lētajiem M ziemas zābaciņiem jau nu noteikti pēdējā diena. Jāpāriet uz rozāsirsniņainajiem parastajiem gumijniekiem ar parastām vilnas zeķēm.

P arī nepacietīgi gaida ziemas beigas - kad velku viņai uzmaucamšalli un cepuri, sāk bļaut un tās raustīt. Ko viņa iesāktu, ja "pastaigātos" ratos, kas nozīmētu vēl plus kombinezonu un cimdus?

P pieķēzīja koridori un vēl arī izvārtijās... Tika pie vēl vienas nelāgas vannošanās pieredzes, tādas ir bijušas gandrīz visas... Kaķis taču.

Kādā brīdī pēdējo divu nedēļu laikā P no zīdaiņa izaugusi par bērneli.
Patstāvīgi pārvietojas pa mājokli, labprāt un pēc savas iniciatīvas rotaļājas ārpus mana redzesloka, lielākie priekšmeti vairs nenonāk mutē. Tie tiek vai nu izmantoti trokšņa radīšanai, piem, žvadzina krelles, vai pēc ašas vizuālas novērtēšanas tiek pamesti kā nederīgi (M rozā bārbijtelefoni u.c. arī manuprāt nederīgas figņas).

Toties es šīs 2 naktis pēc pelmeņtusiņa bezmaz murgoju. Manai galvai bija par daudz trokšņa. Nekas, tam jau arī man darba nedēļa domāta - lai pēc brīvdienām atpūstos.

Ķermenis un galva tiecas atlikt visu atliekamo - atlikt bērnus, atlikt haltūru, atlikt nekārtību, atlikt gatavošanu, atlikt domāšanu un atlikt domāšanu par gatavošanu un visu pārējo.

Gribu vienai ērti sačokuroties gultā un miers.

P nāk auKšzobi. Viens jau kodīgs iznācis, vienam galiņš jau šodien būs laukā, vēl vienu redzu spiežamies, ceturtais gatavojas. Nemiers un kašķēšanās nebeidzas.
Ja neskaita brīžus, kad P atradusi kārtējo salveti un to laimīgi ar zobiem plosa.

Piespiežu sevi vismaz ar haltūru godam tikt galā.