Kārtējo reizi aizdomājos par mazohismu, kas valda visā valstī.

Visā pasaulē žēlojamies par smago vēsturi.
Ik gadu sērojam par savas un citu tautu pagātni.
Pat valsts dibināšanas un visādu karu uzvaras svētkus atzīmējam kā tādas bēres.
Uz Ziemassvētki pie mums taču ir nevis priecīgi svētki, bet gan pašmocīšanās, skumju un depresijas laiks.

Brīnišķīgi.

Es neredzēju kā pagājušajā nedēļā ievācās "kaimiņi". Tajā dzīvoklī, kura labie logi ilgi jo ilgi stāvēja tukši.

Vēl pirms brīža tur sēdēja Tarzāns :) Viņa dēļ es varētu arī visu laiku būt mājās.

Gaidu.

Kad beidzot būs kāda mierīga diena, kad nekur nav jāiet, nekas nav jādara un jāizdara?