Gribu īstu vakaru.

                        Šovakar būs...

Vējš tā kā atgādina kaut ko.

Tā kā mieru, sēžot uz lauku mājas lieveņa augusta pēcpusdienā.

Ļaujiet man mirkli pasēdēt vienai pie vecās mājas Indrā!

Vējš pažuvušajās bērza lapās šalc līdzīgi kā alkšņu birzs tālajās bērnības vasarās.

Mās! Atceries? Tur bija 5 istabiņas. Un bija vienkārši labi.
Nekad tā ar neuzkāpām lielajā ozolā, un man nebija tik ļoti bail no zirnekļiem, un saldās meža zemenes dārza lejasdaļā mmmm.

Kādēļ dzīvei nav atpakaļattīšanas poga?