Esmu, šķiet, pārāk ļoti iemīlējusies daudzās vietās, cilvēkos, regulāros notikumos...
Grūti bez tā visa, 1,5 nedēļas nav un trīc rokas, kājas, sirds gatava bēgt no ķermeņa, lai gūtu to, pie kā tik ļoti radusi.
Bet ko padarīsi, piesieta man ar tik daudzām saitēm, ka nu nekur neaizskriesi. Ķermenis spiests palikt te.

Vēl 1,5 nedēļas.
Gaidi mani, pilsēta!

Jūtos: pilna ilgu, grūti strādāt
Šūpoju kājas pie: Baha :)

Es biju baznīcā.

6dien Rēzeknē iegājām katoļu dievnamā un... Tik ļoti nebiju jutusies pilna ar Dievu, lūgšanām, pateicību, asarām, pilna ar visu.

Viss cits valdīja pār manu ķermeni...

Nevarēju ļauties tur būt ilgāk, varbūt žēl, bet varbūt tad būtu asarās iztecējusi sausa.

Ir tikai viens svarīgs secinājums TO paīstam var sajust, vecā, labā, mīlētā namā, tur vairāk ir akumulēta enerģija, nekā jaunajās, skaistajās, vai Kurzemes cilvēciski aukstajās Dieva mājās.

Gaidu nākamo reizi, kad pēkšņi būšu tādā vietā, ceru, ka nebūšu tad atkarīga no citiem, steidzīgiem ļaudīm.