Es, tāvienšķiet, ik dienas kļūstu jo jūtīgāka. Klausos V-pils ziņas, paziņojums, ka puisim, kurš kājām iet apkārt Latvijai, beidzas nauda, un lūgums viņu atbalstīt man izraisa skumjas, tīri vai apraudāties var. Dīvaini... Tā itkā man kāda darīšana būtu ar viņu.
Nu jā - žēl, bet nu asaras - tas jau vairs nav normāli, labi ka paspēju norīt :).

Dīvaina tā sajūta. Mājās neesmu bijusi bezmazvai mūžību.
Pēc 8 stundām sēdēšu oranžajā virtuvē un ēdīšu kautko, piedzerdama pienu no tādas krūzes, kas vienkārši prasa sevī ieliet pienu.

Hmmm, daudzas sajūtas vairs neatceros.

ATĀ! :)