Es paspēju aizmirst, kā tas ir - būt šeit.
Vēl neticu, ka esmu atpakaļ, ka brokastīs ēdu maizītes, ka naktī saldi guļu viena, ka klausos mūziku un lietoju internetu.
Dīvaini, lai cik un kā justos tur, pēkšņi šķiet tur ir īstāk. Nezinu kā...
Un sniegs ir vienkārši fantastisks! :)

Jūtos: nenosakāmi
Šūpoju kājas pie: Music One - Today's Dance bla bla bla...

Man gribas sapurināt mākoņus, lai snieg vēl vairāk, lai izsnieg sevi pār mūsu laukiem, lai izsnieg un atnes sauli spožu pār mirdzošu sniegu. Ziemas dienu.

Acis paceļas pret mākoņiem, rokas neceļas, rokas neturas, rokas pretstājas. Man nav vēl tā spēka - iepriekšējais sniegs to paņēma, gan daudz silta prieka iedeva.

Jūtos: nogurusi, miegaina, karsta

Man jau gribas teikt - ATCERIES? ....
Kaut tas bija tik vakar.

Mēs lēkājām sniegā tik dziļā kā bērnībā gan tavā, gan manā. Mēs braucām no kalniņa - tu varonīgs, es spiegdama - kā vienmēr. Tu leci sniegā kā senāk, es lecu kā tu.

Man vajag ziemu arī te - kā mājās - gan tavās, gan manās.

Jūtos: mazliet nostaļģiska
Šūpoju kājas pie: bla bla bla

Sniegs tik lēns.
Cilvēki veikalā tik mierīgi.
Es tik klusa.

Galvas mājiens pazīstamajam kafejnīcas logā.
Klusa balss (mana) palūdz "kādu puskilogramu cūku aknu".
Veikala izstaigāšana lēna un apstāšanās pie skābētiem kāpostiņiem (man patiešām ir temperatūra, es nodomāju).
Tīkama saruna pie kases - jā, ārā vēl snieg, vai būs līdz ceļiem?

Ārā sniegs tik maigs, to apjaušu uz ielas; kustība apkārt tik klusa, netraucējoša, kā nebūtu, bet ir.

Man gribas gulēt sniegā, vērties baltajās zvaigznēs, kas nāk no debesīm, lai veldzētu manu būtni.

Jūtos: mierīga
Šūpoju kājas pie: bla bla bla