Kaste saplūst ar skapi, skapis saplūst ar griestiem, griesti saplūst ar gaisu, kas biezs; skatiens ir koncentrējies nekur - manās domās. Viss ir tik savādi, nereāli, nepaklausīgi manai gribai. Truli. Nekā. Visa apkārtne saplūdusi vienā sirreālā telpā, kura ir te - ap mani, bet tikai manis te nav. Es esmu sevī, sevī, sevī... Ķermenis man šodien neklausa. Vai varbūt prāts neklausa ķermenim? Sajūta ir bezcerīga, viss saplūst bezjēgā.
Jūtos: frustrated
Šūpoju kājas pie: Spacenight
|
atpakaļ? tālāk? 
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
