Kaste saplūst ar skapi, skapis saplūst ar griestiem, griesti saplūst ar gaisu, kas biezs; skatiens ir koncentrējies nekur - manās domās.

Viss ir tik savādi, nereāli, nepaklausīgi manai gribai. Truli. Nekā.
Visa apkārtne saplūdusi vienā sirreālā telpā, kura ir te - ap mani, bet tikai manis te nav. Es esmu sevī, sevī, sevī...

Ķermenis man šodien neklausa. Vai varbūt prāts neklausa ķermenim?

Sajūta ir bezcerīga, viss saplūst bezjēgā.