Mazliet sāp galva.
Varbūt arī vairāk...

Uztaisīju (???) prezentāciju, galīgs sūūū, nu nebija tur ko rakstīt. Nu kā var uztaisīt prezentāciju par Rokoko arhitektūru un mākslu Lielbritānijā, ja vienīgais avots, kurā par to ir, saka tāda tur nemaz nav bijis???

Nu jā...

Jūtos vienkārši draņķīgi, brrrrr

Bet jāsaņemas, jāaiziet uz to lekciju, jāizgāžas, jāsaņemas, lai neraudātu un nesāktu psihot, nesabrukt.
Pa dienu vēl sameklēt torti, iepirkties, varbūt pagulēt, sapucēties, uzpucēt māsu, un uz ballllli.
Jāatrod vēl kāds enerģijas avots...

Piedodiet, bet šajā laikā man pārāk grūti, negribu rakstīt, bribu tikai mierīgi atgulties blakus.

Jūtos: pārguris
Šūpoju kājas pie: Bahs, Mocarts - viens no abiem...

gribas tā, lai pazūdu uz kādām 12 stundām.
Nu nejau nomirt vai kā; drīzāk vienkārši būt TUR.

Tas ir - tur - kur kā arko - es jūtos labi.
Nevaru sakarīgi to uzrakstīt, bet galvenais, ka pati saprotu; un tur ir vislabāk.
Ja vēl būtu sniegs, vai arī ievziedlapiņu lietus pavasarī, vai milzīga kļavlapu čupa oktobrī, būtu ideāli.

Bet nekā nebij. No rīta mostos un eju mocīties...

Jūtos: pārguris
Šūpoju kājas pie: Bahs, Mocarts - viens no abiem...

Man atkal ir apetīte.
Noteikti, ka īslaicīgi kā vakar, bet ir!!!

Desbešķīgi :)

Gribu ēst!!!!
:)))))

Jūtos: prieks
Šūpoju kājas pie: Braalji Ziemelji - Uzsniga Sniedzinjsh Balts

Ņemot vērā, ka es esmu no tiem, kas dzīvo, lai ēstu...

Es jau nedēļu esmu bijusi nelaimīga, jo ar ēšanu ir bijis tākā nu ir bijis.
Grrrrrr, bet neko darīt.

Mans mīļais teiciens - MAN GARŠO ĒST!!! :)))

Jūtos: prieks
Šūpoju kājas pie: ziemassvētku diesmas visādas