Filmas neļauj izraudāt tieši savu sāpi. Aizvakar ar V skatījos kaut kādu Ziemassvētku sūdu bērniem, pāris asariņas un viss. Un es esmu bimbātāja - pie himnas ar 98% garantiju :D
Man parasti nāk vaļā, kad vienkārši kādam (A) atļaujos stāstīt, kas iekšiņai sasāpējis, bet pēdējā laikā nav un viss. Tas tāpat kā es, lai cik maz gulētu - 3-6 h (vidēji 5) - nejūtos miegaina, nežāvājos utt. Jo nervu sistēma ir tur tajā vietā, kur neļauj ar sevi tajā līmenī saslēgties.
Pēc izraudāšanās arī pažāvājos :D

Man baigais ceļš ejams, lai stabili nokļūtu normālā vietā. Pirmais ir vismaz nestabili dabūt arvien garākus labos periodus.
Tagad priekšā brīvlaiks, un A arī visu to laiku būs atvaļinājums. Vajadzētu labi atkačāties :)