Lai izdalītu notikumu visādi citādi nediferencētā plūsmā, vēl pirms tam ir nepieciešams koncepts. Vienkāršāk - notikumi principā ir konceptuāli.

Jautājums, vai koncepts tiek piemērots retrospektīvi kaut kam notikušam ("ja tā padomā, tad vakardienas pasākums mazliet atgādina stāstu no..."),
vai arī notikums tiek veidots ap jau iepriekšpastāvošu konceptu, piem. 18.nov svinības, masku balle, whatevah...

Vēl viens kritērijs ir - cik (pat)vaļīgi mēs samērojam kaut ko vispārīgu (kādi parasti ir koncepti radikālas jaunrades trūkuma apstākļos) ar kaut ko lokālu, ne pārāk būtisku (kādi parasti ir notikumi mūsu dzīvēs).

Tā, piemēram, bērnam var šķist, ka viņš ir kosmonauts, ja uzrāpies uz šķūnīša jumta (savā ziņā ir jau ar') vai distrofiķis var pašidentificēties ar kādu likteņa patiešām skartu personību... vai gluži otrādi - darot lielas lietas, var tā arī neatrast kādu iepriekšbijušu stāstu (vai vismaz neko daudz par to nezināt; paliek pāri tikai prakse un abstraktie ideoloģijas pilnie koncepti - patiesība, taisnīgums, ...).

Protams, koncepti ir daļa no cilvēka realitātes. Un cilvēks ir iesaistīts apkārtnotiekošajā. Tikai jāpatur prātā vieta maldiem, pašapmānam, ilūzijām... visam tam, kas būdams pretstatāms viennozīmīgai denotācijai vispār piešķir kādu jēgu stāstiem.

// Pārdomas agrā rītā; 9pm

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, tā laikam tas ir ;)

man liekas, tu esi diezgan labi pateicis.

(Reply to this) (Parent)