tev manis pietrūka... un tu domā, ka man tas vienalga...
tu to izlēmi man neprasot, uzskatot, ka pareizo atbildi zini, jau ieprieksh... Cilvēki nerunā viens ar otru, vienmer kaut ko nepasaka viens otram un rezultātā pasaule ir pilna ar nelaimīgiem cilvēkiem tikai tāpēc, ka viņi nepasaka viens otram to, ko vajadzetu pateikt, to, ko nevajadzētu paturēt sevī...
kaut gan... es vairs ne par ko neesmu īsti drošs un neuzdrošinos apgalvot, ka zinu kā ir pareizi...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Viens vārds… Viens skatiens…
Kā tu drīkstēji nepateikt?!
Kā uzdrošinājies darīt pāri… Ar mīlestību tā nedrīkst.
Kad cilvēks mīl to var nolasīt no viņa acīm, no katras kustības, katra vārda. Jo viņš neiet, bet lido kaut kur pēdu virs zemes. Un tā pasaule, kas ir ap viņu ir pavisam savādāka. Un katram vārdam un kustībai ir kāda tikai viņam zināma nozīme. Tici man, to nevar nejust, to nevar nezināt… Tāpēc, jau tie nav tikai tavi 30 gadi… tie ir arī viņas 30. Jo tu vienkārši neuzdrošinājies… viņa nevarēja nezināt. Sievietes to zina vienmēr. Un ja nu tas solis pretī bija tik gaidīts… Nu labi, viņa tikai skumji pasmaidītu? kas mainītos? Tikai tas, ka tu zinātu, ka vēl ir jāpacīnās.. Tu biji tas, kas ļāva visam savu gaitu. Un tad paliek tikai sāpe…
Nu protams, ka viņa bija savādāka, nekā tu to redzēji… Bet kurš ir teicis, ka tāpēc sliktāka… varbūt tas, ko tu uzzinātu par viņu, tevi aizrautu vēl vairāk.

P.S. Mans dievs – 30 gadi…Man pietika ar astoņiem. Mans dievs, kā sāpēja…

(Reply to this) (Parent)