[Recent Entries][Archive][Friends][User Info]
| Time | Text |
|---|---|
01:59 am![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} nikis[Link] |
J'aime... Es tevi milu! - sauca skatiens, bet lūpas neuzdrošinājās tev to pateikt... Es tevi mīlu! - teica pieskāriens, bet roka neuzdrošinājās tevi aizturēt... Mīlestība ir jaunības prerogatīva. Iemīlejies jaunais vienmēr izskatās aizkustinoši, vecais - smieklīgi. Ne jau tapec, ka viņš tiešām izskatītos smieklīgs, bet gan tāpēc, ka tiek par tādu uzskatīts. Žēl un skumji, bet tas tā ir. Es tevi mīlu... Es esmu iemīlējies tevī... un izjūtu tās pašas sāpes un ciešanas kā toreiz, pirms 30 gadiem, kad kaut kas tāds ar mani atgadījās pirmo reizi. Un vienīgā starpība ir tā, ka toreiz baidījos to pateikt, jo nesapratu, kas īsti ar mani notiek, bet tagad neuzdrošinos tieši tāpēc, ka zinu. Ir tikai viens iemesls kāp;ec man tas būtu tev jāpasaka, simts - kāpēc to nedrīkst teikt, un vēl miljons citu, kāpēc tas vienkārši ir aizliegts. "Ir divas traģēdijas dzīvē." - saka franči - "Tā viena - neiegūt to, ko vēlies, tā otrā - to iegūt." Visa cilvēka dzīve rit starp šim divām traģēdijām. Kaut ko neieguvis, cilvēks skumst, ir izmisis un nelaimīgs, bet ieguvis - jūtas tāpat un vēl arī vīlies, jo tas, pēc kā ir tiecies un ieguvis, parasti nav gluži tas, ko vēlējies iegūt. Taču, lai cik tas būtu smieklīgi un skumji, traģiski un sāpīgi, neprātīgi un neloģiski - es tevi mīlu. Tu lasīsi šos vardus, nezinot ka saku tos tev, un varbut (es ceru) pasmaidisi... |
| Reply: | |