[Recent Entries][Archive][Friends][User Info]
| May 29th, 2004 | |
|---|---|
| 01:59 am [Link] |     Es tevi milu! - sauca skatiens, bet lūpas neuzdrošinājās tev to pateikt... Es tevi mīlu! - teica pieskāriens, bet roka neuzdrošinājās tevi aizturēt... Mīlestība ir jaunības prerogatīva. Iemīlejies jaunais vienmēr izskatās aizkustinoši, vecais - smieklīgi. Ne jau tapec, ka viņš tiešām izskatītos smieklīgs, bet gan tāpēc, ka tiek par tādu uzskatīts. Žēl un skumji, bet tas tā ir. Es tevi mīlu... Es esmu iemīlējies tevī... un izjūtu tās pašas sāpes un ciešanas kā toreiz, pirms 30 gadiem, kad kaut kas tāds ar mani atgadījās pirmo reizi. Un vienīgā starpība ir tā, ka toreiz baidījos to pateikt, jo nesapratu, kas īsti ar mani notiek, bet tagad neuzdrošinos tieši tāpēc, ka zinu. Ir tikai viens iemesls kāp;ec man tas būtu tev jāpasaka, simts - kāpēc to nedrīkst teikt, un vēl miljons citu, kāpēc tas vienkārši ir aizliegts. "Ir divas traģēdijas dzīvē." - saka franči - "Tā viena - neiegūt to, ko vēlies, tā otrā - to iegūt." Visa cilvēka dzīve rit starp šim divām traģēdijām. Kaut ko neieguvis, cilvēks skumst, ir izmisis un nelaimīgs, bet ieguvis - jūtas tāpat un vēl arī vīlies, jo tas, pēc kā ir tiecies un ieguvis, parasti nav gluži tas, ko vēlējies iegūt. Taču, lai cik tas būtu smieklīgi un skumji, traģiski un sāpīgi, neprātīgi un neloģiski - es tevi mīlu. Tu lasīsi šos vardus, nezinot ka saku tos tev, un varbut (es ceru) pasmaidisi... |
| Comments | |
man pietrūka tevis... bet tev jau vienalga. iemīlējies nekad neizskatās smieklīgi, jo viņam ir vienalga , kā viņš izskatās. Mīlestībai ir sākums, bet viņai nekad nav beigas.. Mēs paši piešķiram viņai gadus, atveram viņai acis, un nez kapēc cenšamies to klasificēt. Tas slogs viņai par smagu...mīlestība nopūšās un izgaist, jo tai vajag tikai nedaudz maiguma, kādu dzirkstelīti acīs un vietu sirdī. Tāds jauks taurenis, kurš nolaižās uz tavas plaukstas, un vēlās lai to apbrīno... tam nedrīks peskārties, pat uzelpot... Tas ir trausls un nedrošs. Viss ko viņam vajag - sauli, maugumu un tavu siltu plaukstu. Bet mēs izduram tan cauri adatu, ieliekam formalīnā, pievienojam savai kolekcijai un tad pētam gudrās grāmātās, kā nu klasificēt to brīnumu, kas bija. Un tad skumstam pēc tauriņiem mūsu dvēselē.. Nēpārmet... tas stāsts vairāk par mani. Jo tad, kad nu beidzot zini visu par tauriņiem... nu pats saproti...;o)) (Reply to this) (Thread) tev manis pietrūka... un tu domā, ka man tas vienalga... tu to izlēmi man neprasot, uzskatot, ka pareizo atbildi zini, jau ieprieksh... Cilvēki nerunā viens ar otru, vienmer kaut ko nepasaka viens otram un rezultātā pasaule ir pilna ar nelaimīgiem cilvēkiem tikai tāpēc, ka viņi nepasaka viens otram to, ko vajadzetu pateikt, to, ko nevajadzētu paturēt sevī... kaut gan... es vairs ne par ko neesmu īsti drošs un neuzdrošinos apgalvot, ka zinu kā ir pareizi... Viens vārds… Viens skatiens… Kā tu drīkstēji nepateikt?! Kā uzdrošinājies darīt pāri… Ar mīlestību tā nedrīkst. Kad cilvēks mīl to var nolasīt no viņa acīm, no katras kustības, katra vārda. Jo viņš neiet, bet lido kaut kur pēdu virs zemes. Un tā pasaule, kas ir ap viņu ir pavisam savādāka. Un katram vārdam un kustībai ir kāda tikai viņam zināma nozīme. Tici man, to nevar nejust, to nevar nezināt… Tāpēc, jau tie nav tikai tavi 30 gadi… tie ir arī viņas 30. Jo tu vienkārši neuzdrošinājies… viņa nevarēja nezināt. Sievietes to zina vienmēr. Un ja nu tas solis pretī bija tik gaidīts… Nu labi, viņa tikai skumji pasmaidītu? kas mainītos? Tikai tas, ka tu zinātu, ka vēl ir jāpacīnās.. Tu biji tas, kas ļāva visam savu gaitu. Un tad paliek tikai sāpe… Nu protams, ka viņa bija savādāka, nekā tu to redzēji… Bet kurš ir teicis, ka tāpēc sliktāka… varbūt tas, ko tu uzzinātu par viņu, tevi aizrautu vēl vairāk. P.S. Mans dievs – 30 gadi…Man pietika ar astoņiem. Mans dievs, kā sāpēja… (Reply to this) (Parent) | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}