| |
| |
|
Mazās Lienītes bērnības atmiņas. Pirmsskola
Nē, atkal tas slapjums man pie dibena. Mammmmuuu! Tas vismaz vienmēr darbojas. Pēc mīļuma smaržojošā mamma jau ir klāt un slapjumam pienācis gals. Mamma ir ļoti mīļa un vislabākā būtne pasaulē. Tētis gan man nepatīk, jo uz maniem saucieniem gandrīz nekad nereaģē. Izlaidies uz dīvāna, ar bļodu rokās, no kuras viņš ik pa brīdim kaut ko izvelk un iebāž mutē, viņš skatās uz kasti, kurā ir daudz bildīšu un tā raida dažādas gan patīkama, gan diezgan šausminošas skaņas. Tādās reizēs es tik saucu un saucu, bet viņš tik uzsauc man pretī, bet nenāk palīgā. Jāsēž man ir ar slapjumu pie dibena un jāmēģina par to aizmirst. Vismaz ir mans sunītis, ar kuru varu paspēlēties. Kad to stumj uz priekšu, tas kustina galvu uz vienu un tad uz otru pusi. ( Tālāk ) |
|
| |
|
Beauty and the Beast
Pirms kāda laiciņa man ļoti sagribējās beidzot iziet vienu bērnības arkādītes spēlīti Aladins. Tas man vēl nav izdevies, bet ne par to ir runa. Šī spēlīte man atgādināja, ka man reiz bija kasete, kur vienā pusē bija filma „Aladins” un otrā „Skaistule un briesmonis”. Šo kaseti es noteikti no abām pusēm bērnībā biju noskatījusies kādas 20 reizes noteikti. Šīs atmiņas rezultātā man sagribējās šīs filmas noskatīties vēlreiz. Torrentos pie manis nāk ne tikai šīs divas, bet vēl vairākas citas Disneja radītās lieliskās filmas. Tā kā pirmā atnāca „Skaistule un briesmonis”, tad to arī noskatījos. Jau pašā filmas sākumā man acīs sariesās asaras, jo daudzās pie tv pavadītās stundas manā bērnībā tomēr ir diezgan spēcīgas atmiņas. Tad es raudāju tālāk par to, ka mani piemeklēja atklāsme, ka es tagad esmu tik ļoti līdzīga galvenajai varonei Bellai. Līdzīga esmu kļuvusi gan izskata, gan sapņu ziņā. Grāmatmīles arī abas esam. Pārējās reizes, kad man bira asaras bija atkal emocijas, ko izraisīja manas atmiņas. Sanāca tāds kā bradājums pa manām atmiņām. Lai arī tikai multene, bet bradājums pa briesmoņa pili man arī likās gandrīz kā īsts. Viens no iemesliem tam noteikti bija fakts, ka filmas radītāji bija īpaši studējuši arhitektūru, lai radītu īstu pili. Tās iekšienē pie sienām bija slavenu gleznu reprodukcijas. Un tad vēl tie tērpi... Kā jau liela daļa Disneja filmu arī šī ir radīta tāda, ka interesanta liekas gan bērniem, gan pieaugušajiem. Katrs var atrast kaut ko priekš sevis. Daudzas dzīves patiesības un stereotipi tiek šajā filmā apspēlēti. Neiztikti jau arī bez lielās mīlestības. Domāju, ka filma tiešām ir pelnījusi tos divus Oskarus un citas balvas, ko tā ir saņēmusi. Šī arī izrādās ir pirmā Disneja multene, kuras scenārijs ir ticis uzrakstīts pirms animēšanas uzsākšanas. Patīkams pārsteigums bija arī vienas jaukas lomas ierunātājas identitātes uzzināšana. Tā izrādās ir Andžela Lansberija, kas atveidoja galvo lomu detektīvseriālā „Noziegumam pa pēdām” jeb angliski „Murder she wrote”. Šo seriālu ar omu reiz ļoti cītīgi skatījāmies, neizlaižot nevienu sēriju. Tagad sāka galvā sāka skanēt sākuma melodija, bet gan jau tikšu no viņas vaļā. Kopumā vienkārši man sanāca jauks vakars divatā ar sevi un savām atmiņām. |
|
| |
|
When things go wrong
Visapkārt daba mums dāvājusi baltu sniega pasaku. Dabasskati kā ziemassvētku mantiņā, kas jāsakrata un tad krīt sniedziņš. Tikai ne vienmēr pasakas ir labām beigām. Daudzi koki šodien ir nonākuši kritušo rindās. Pirms iziešanas no mājas jau dzirdēju kā pa jumtu koki neapmierinātībā mētā smagas sniega pikas, tādējādi radot nelielus pērkona grāvienu, kas neļāva man gulēt. Sniegs tik biezi sasnidzis, ka oma šodien līdz pastkastei visdrīzāk nemaz netiks, jo nebija man laika tīrīt sniegu. Pati ārā no sētas arī knapi tiku, jo visi krūmi ir tik zemu noliekušies, ka man bija jālien gandrīz gar pašu zemu, lai tiktu tālāk. Kaimiņu smukais krūmu puduris galīgi noliekts un apsnidzis, veidojot vienu lielu sniega kupenu. Ceriņu koks, kas parasti stalti slējās sētas malā, tagad noliecies tā, ka galotne atrodas kādus 20 cm no zemes. Šim vēl paveicies, bet skaistā tūja parkā gan noliekusies pār celiņu un no smaguma pārlūzusi. Viņas māsas skumjas blakus arī gandrīz līdz zemei. Iešana uz staciju caur mežu bija un noteikti vēl šobrīd ir dzīvībai bīstams pasākums, jo ik pa brīdim vienā vai otrā pusē ar skaļu krakšķi lejā krīt milzīgi priežu zari. Šādas priedes ir arī manā dārzā, tāpēc atliek vien cerēt, ka kāds mazs zariņš neielauzīs mājas jumtu. Priecājos, ka uz Rīgu braucu ar vilcienu, jo jebkāds cits transports noteikti šodien jauki sēž kādā korķī pār tiltu. Staigājot pa Rīgu jutu līdzi cilvēkiem, kam nav kārtīgu kerzas zābaku vai gumijnieku. Nu labi, nejutu gan, jo man kājas bija sausas un pārējais man vairs nav tik svarīgi. Nebrīnīšos, ja pēc visa šī būs gan cilvēku, gan saimnieciskie zaudējumi. Saudzējiet sevi un esiet uzmanīgi! |
|
| |
|
Wī, es izlasīju grāmatu "Krēsla"
Skatoties, kā cilvēki, nu labi, meitenes man apkārt tik ļoti sajūsminās par šo grāmatu un vēl visas tās ažiotāžas dēļ izlēmu, ka man šī grāmata arī ir jāizlasa. Cerēju, ka tā iespējams tomēr būs laba, bet ātri vien vīlos. Tad izlēmu, ka ir vienkārši jāņem un grāmata jāanalizē, lai saprastu, kāpēc tā liek meitenēm spiegt. Pirmkārt, jau skaidrs, ka šī grāmata ir rakstīta tieši priekš meitenēm . Galvenās varones Bellas izskats tikpat kā nekur nav pieminēts, kas palīdz lasītājām viegli identificēt sevi ar viņu. Viss stāsts ir uzrakstīts pirmajā personā, kas šo efektu vēl vairāk pastiprina. Edvarda izskats arī ir nav stingti noteikts – pārsvarā tiek minēts, ka viņš ir tik bezgala skaists, kas nozīmē, ka katra lasītāja var ievietot Edvarda tēlā to puisi, kas visvairāk iet pie sirds no reālās dzīves – kādu, kurš liekas tik nepieejams, bet grāmata palīdz mums izsapņot, kā mēs pie viņa tomēr tiekam. Grāmata liek mums justies tā it kā pašas būtu tikko iemīlējušās, jo visas Bellas sajūtas tiek tik sīki aprakstītas. Mēs jau varam pierunāt savu ķermeni uz visādām reakcijām. Nenoliedzu, ka es arī šīs sajūtas izjutu, bet kopumā iespaids bija nepareizs. Parasti pēc labas grāmatas/filmas/teātra izrādes viss mans ķermenis labpatikā staro un jūtas iemīlējies. Pēc Krēslas nekā tāda nebija. Nekādas patīkamas pēcgaršas Ļoti nepatika man arī tas, ka viss bija sarakstīts tik pliekanā valodā. Nevienā brīdī nevarēju pagaršot kādu interesantu metaforu vai epitetu. Pietrūkst man Markesa, bet ne jau par to šoreiz stāsts. Lasot likās, ka tieku nedaudz zombēta. Brīdī, kad beidzu lasīt, jutos ļoti apmulsusi un manas smadzenes nestrādāja tā kā vajadzētu – nespēju adekvāti atbildēt uz man uzdotajiem jautājumiem. Viens no iemesliem noteikti ir tas, ka grāmatā lasītājam nav jāmeklē nekādas norādes, nekādu simbolu vai citu tamlīdzīgu lietu. Viss vajadzīgais tiek pasniegts kā uz paplātes, tāpēc atslēdzas domāšana. Dzirdēts, ka dažiem patīk tas, ka šādi lasītājs tiek atslēgts no realitātes, bet šādam nolūkam es labāk izmantoju kārtīgi nostrādātas fantasy grāmatas. Diez vai man radīsies vēlme šo grāmatu pārlasīt. Savā ziņā bija patīkami tas, ka tiek parādīts, kā meitenes/sievietes domā, bet tomēr kaut kas pietrūka. Galvenajai varonei stāstā ir 17 gadu, bet domāšana tāda it kā viņai būtu 14 vai 15 gadu. Daudz labāk sievietes iekšējo pasauli, šķiet, ir sapratis Paulu Koelju savā grāmatā „11 minūtes”. Kopumā jau sanāk tik tāds pusaudžu romāniņš par vampīriem. Tajā figurē klasiskas lietas – kaut kādas problēmas ar saviem vecākiem, viens „ak, cik viņš ir lielisks” puisis, vairāki citi, kas galvenajai varonei neiet pie sirds, kaut kāda sāncensība ar draudzenēm, izvarošanas mēģinājums, bailes no lietām, ko neprot – šajā gadījumā dejošana un sportošana, iepazīšanās ar puiša vecākiem. Tad vēl nedaudz parastas vajāšanas spriedzītes, kas beidzās pārāk ātri. Gardāk būtu, ja vismaz kādas patīkami apslēptas briesmas tiktu vilktas cauri visai grāmatai. Galu galā šī ir grāmata par vampīriem. Maziņš plusiņš par to, ka tika pieminētibioloģijas laboratorijas darbi, kas man ir ļoti tuva tēma. Nemaz nezinu, vai vēlos redzēt filmu, ja jau filmas, kas uzņemtas pēc grāmatām, pēc noklusējuma parasti ir sliktākas. Tas, kas paliek pēc grāmatas izlasīšanas, ir vēlme lasīt nākamo, jo grāmatas beigās bija divas nodaļas no tās, plus viss stāsts likās nepabeigts. Ja to visu uzrakstītu ar mazākiem burtiņiem uz plānākām lapām, tad grāmata būtu pavisam maziņa, maziņa un būtu tik kā viena pamatīga nodaļa no visa stāsta. Tā jau patiesībā arī sanāk, ja ņem vērā, ka šī ir tikai pirmā no vairākām grāmatām. Kopumā šāda sadalīšana nodrošina lielāku peļņu grāmatizdevējiem un citiem zvēriem grāmatu biznesā. Viens no iemesliem, kāpēc iespējams Edvarda tēls mani tik ļoti nepaņēma, bija tas, ka es savu Edvardu jau esmu vismaz divreiz atradusi. Pirmais ir mans iekšējais – tas, kurš ir manu vīrieša ideāls, bet tomēr daļiņa manis. Reizēm šķiet, ka mūsu laime ir paslēpta citos cilvēkos, bet es tā neuzskatu. Mūsos ir viss, kas mums vajadzīgs. Kopš iepazinos ar savu Edvardu, jūtos daudz labāk. Otrs Edvards ir tas, kurš šodien, kad esmu apslimusi, par mani rūpējas un uztaisa man gardas brokastis gultā. Noslēgumā gribu teikt, Ka uzskatu šo par viduvēju grāmatu, kas pilna ir visādām mazām viltībām, lai ievilktu lasītāju savās ķetnās. Grāmatu baudītājiem neiesaku lasīt. Pozitīvā puse ir tā, ka draudzeņu ietekmē noteikti daudzas meitenes to ir izlasījušas kā pirmo grāmatu pa ilgiem laikiem. Jauks aperitīvs pirms kādas labas grāmatas. Tas tā īsumā viss |
|
| |
|
Pretmeti
Man pašai jautri vērot, cik ļoti pretēja ir mana reakcija pret lietām attiecībā pret to, kādai tai vajadzētu būt. Pirmkārt jau laika apstākļi. Kad dzīvoju pie mammas, viņa vienmēr pēc manis varēja noteikt, kāds tajā dienā arā būs laiks - kad esmu plāni saģērbusies, tad ārā ir sals. Ja esmu uzvilkusi siltos svārkus un vēl vilnas žaketīti kā arī vēl silto mēteli, tad ārā pēkšņi daudz siltāks nekā bijis iepriekšējās dienās. Ja uzvelku svārkus līdz zemei, tad līs lietus vai būs atkusnis. Par lietussarga paņemšanu vai atstāšanu mājās un lietus būšanu vai nebūšanu tajā dienā nemaz nerunājot. Zobi man sāp tikai tad, ka es viņus regulāri mazgāju. Un tagad, kad esmu sākusi lietot glukozamīnu, lai man nesāpētu locītavas, tās sāp trakāk nekā jebkad. Wīī... |
|
| |
|
I do not suffer from madness, I enjoy every moment of it
Jau vairākus rītus dāma man uz perona ir gājusi garām ar tekstu "Lūdziet Jēzu Kristu; viņš piedos jūsu grēkus". Vai tiešām ar mani ir tik traki? |
|
| |
| |
|
Lauskas
Pāris dienu laikā istabā, kur ir tikai 4 krūzes, vispirms vienai saplīsa vāciņš, bet tā bija labojama vaina. Vakar saplīsa visskaistākā krūze. Šodien saplīsa vēl viena. Trauki plīstot uz laimi, bet tas jau ir par traku. |
|
| |
|
Blonde
Braucu ap pusnakti no Juglas ar sesto tramvaju un tur sēdēja divas meitenes, no kurām viena gan izskatījās blonda, gan arī tāda bija, un otra, kurai matu krāsa bija melna, bet blondums spiedās pa visām porām ārā. Pirmajai bija rokā Aldara zelta alus pudele, kurai bija iekšā rozā salmiņš (kurš dzer alu ar salmiņu? Nu labi, Aldaris jau nav alus), otrai Lucky dog sidrs, lai arī, kad reiz ir pagaršots īsts sidrs, tā gāzētā limonāde liekas pilnīgas muļķības. Iekāpa iekšā puišu kompānija, no kuras lielākais puisis ar lielāko pudeli, kurā iekšā bija šampanietis, devās iepazīties ar meitenēm. Man patika sajūta, ka viņa acīs parādījās nelielas bailes, kad viņš paskatījās uz mani un maniem zābakiem. Meitenes brauca uz Vecrīgu izklaidēties; galamērķis Esītis. Blondas sarunas un pudeļu saskandināšana un kopumā skats uz viņiem kā kādā lētā jauniešu komēdijā. Būtu jauki, ja viņas izkāptu galapunktā, jautrā noskaņojumā ar savām pudelēm rokās pastaigātos pa Vecrīgu un pēkšņi nonāktu kādā paralēlā dimensijā, kur ēkas ir tās pašas, bet parastos tusētājcilvēkus viņas neredzētu. Visapkārt tikai ēteriskas būtnes kā arī visas viņu radītās domas, kas visu laiku velkas viņām līdzi. Būtu jauki, ja viņas nobītos no tā, ko pašas redz, lai saprastu, kāda ir šī dzīve un kādas viņas izskatās uz pārējās pasaules fona. Šāda mana prātošana nevienam nekādu labumu nedos, bet pēc jauki pavadīta laika kompānijā, kur alkohols netika lietots vispār, šāda muļķošanās liekas pilnīgi un galīgi muļķīga, lai arī cik muļķīgi šis teikums neizklausītos. |
|
| |
|
Atmiņas
Pierakstīt savas bērnības atmiņas ir interesanti, bet un izrādās ir tik ļoti daudz, ka grūti visas piefiksēt. Kad viss būs gatavs, būs jāizprintē un varbūt smuki jāiesien, lai būtu man ko vecumdienas pašai palasīt. |
|
| |
|
Mazās Lienītes bērnības atmiņas.  Mirsti, mirsti rododendra monstr! Es zinu, ka varu tevi pieveikt. Man tas vienmēr izdodas, jo mans burvju zobens ir varenākais ierocis pasaulē. Neizskatās, ka tu paliktu vājāks, bet es vienkārši zinu, ka tevi pieveikšu, es to vienkārši zinu. Dzzzzzzznnnnnnnnnnn! Virs manas galvas atkal šī griezīgā skaņa, ko rada omas vecais pulkstenis. Tas šeit ir novietots, lai zagtu manu gardo miegu – vakaros tas tikšķ tik bezkaunīgi skaļi, ka nomāc pat manas domas, bet no rītiem griež manu galvu pušu. Jebkurā gadījumā šī skaņa nozīmē vienu – laiks celties, lai sagatavotos iešanai uz skolu. Vispār šorīt tāds dīvains klusums un tumšs arī. Parasti tētis uzgriež nenormāli skaļi radio, kur skan BB Brokastis ar jautrajiem Ufo un Fredi. Tad vairs nekādi es nevaru palikt savā sapņu pasaulē un glābt to no rododendra monstra un citām nešķīstībām. Nu nekas, oma man drēbītes pirms divām dienām bija sakārtojusi, lai tās nemētātos pa visiem kaktiem, kā viņa mēdz teikt, citādāk manā istabā radīšoties piemērots klimats čūskām, kas tad dzīvos pagultē. Reiz es pat speciāli mēģināju panākt, lai tās pie manis iemitinās, bet tās kā nenāca, tā nenāca. Jebkurā gadījumā jāsāk ģērbties. Velkot zeķubikses, aizdomājos par to, kas mani šodien skolā gaida un attapos ar vienu kāju apģērbtu, bet otru tikai pa pusei. Nu ko, esmu saģērbusies, tāpēc jādodas uz pirmo stāvu, jāpaņem dienišķais jogurtiņu pārītis un jāļauj omai man sapīt bizi. Šodien gribu upeņu jogurtiņus, bet tos es laikam apēdu jau pirms divām dienām, bet varbūt kastē būs vēl kāds palicis. Ehh, nav. Nu neko, būs jāiztiek ar aprikožu. Eu, bet tiešām dīvaini kluss, parasti tā nav. Un kāpēc oma vēl guļ? Parasti viņa vienmēr ir pamodusies pirms manis. Jāpamodina viņa, citādāk es vēl nokavēšu skolu, ko nekad neesmu vēl darījusi. Ja tā sanāktu, skolotāja noteikti būtu ļoti dusmīga uz mani. Dīvaini... oma īgna un neizpratnē - kādēļ gan es viņu modinot pusčetros naktī. Paskatījos pulkstenī un nokonstatēju, ka tiešām ir nevis pusseptiņi, bet gan pusčetri. Bet esmu pilnīgi pārliecināta, ka modinātājpulksteni uzliku uz divdesmit minūtēm pāri sešiem, jo tā es daru parasti, kad man jādodas uz nulto stundu, kas sākas astoņos. Būs vien jāiet gulēt līdz pareizajam laikam. Slinkums atkal pārģērbties, tāpēc iešu gulēt ar visām drēbēm, lai arī mamma to man nekad neļauj. Bet, tā kā mamma dzīvo Rīgā, bet es Jūrmalā, es tak varu viņu šodien neklausīt. Dzzzzzzzzzzznnnnnnnnnnnnnn! Atkal jau tā šausmīgā skaņa. Pulksteņa modinātāju es nebiju pārgriezusi – tas atrodas tieši tajā pašā vietā, kur tas bija, kad zvanīja pirms pāris stundām. Tagad es zinu, ka viss ir pareizi, jo tētis uzlicis radio. Es šodien vēl neesmu izlēmusi, vai uz skolu iešu ar kājām vai lai tētis mani aizved ar mašīnu. Ja iešu, tad dabūšu no viņa kabatas naudu piecus santīmus, kas man pienākas par to, ka man šodien ir piecas stundas, + 20 santīmus par to, ka eju ar kājām. Laikam jau tomēr būs jāiet ar kājām, jo tuvojas Ziemassvētki un es gribu sakrāt naudiņu, lai nopirktu saviem brālīšiem kādas jaukas dāvaniņas. Man jau ir sakrāti divi lati, kas tagad stāv kastītē pie omas. Pie sevis nevaru turēt, jo citādāk es to naudiņu ātri iztērētu košļenēs, kurām nāk līdzi uzlīmītes, ar kurām esmu nolīmējusi jau visu savu gultu. Šī gulta man vispār nepatīk, jo tā dīvaini smaržo – pēc kaut kā veca. Un matracis, uz kur man jāguļ ir nedaudz ieapaļš, kamdēļ, es bieži vien vai nu pieripoju pie sienas vai arī pamostos vispār uz grīdas. Gultai galvgalī ir dēlis, kurš pēc formas atgādina kamieļa kupri. Viss dēlis ir ar visādiem rakstiņiem un kļavas lapiņām virsū. Kad man uznāca iedvesma, paņēmu naglu un, taisot daudz mazu caurumiņu un svītriņu, izveidoju pati savus rakstus, kas man patika daudz labāk. Tagad mēģinu visu nolīmēt ar uzlīmītēm, lai man būtu vissmukākā gulta no visām. Jogurtiņi apēsti, bize sapīta, es pati iepakota kažociņā - tātad varu doties ceļā uz skolu. Ai, jāiedod vēl omai noglabāt naudiņu. Jūtos bagāta, ka man ir tik daudz. Retiņš negrib mani laist prom – rej un trako, laikam domā, ka es ar viņu iešu uz jūru. Šoreiz ne, lai arī vispār gribētos kādreiz paskatīties, kā pie jūras izskatās, kad ārā vēl ir tumšs. Bet tad būtu jāņem līdzi arī tētis, citādāk man bail tā vienai pa tumsu apkārt staigāt. Pateicu suņukam, ka eju uz veikalu. Tas vienmēr iedarbojas – paliek viņš kluss un mierīgs. Beidzot tieku prom. Jāpasteidzas, citādāk vēl tiešām nokavēšu skolu. Lampu gaismā sniedziņš skaisti vizuļo kā miljons mazu zvaigznīšu. Kur lampas ir dzeltenas, tur ir zelta zvaigznītes, bet, kur tās ir baltas, tur - sudraba. Aizsteidzos uz skolu. Esmu pirmā atnākusi no savas klases skolēniem, bet tā jau tas ir katru rītu. Ļoti reti kāds ir atnācis pirms manis, pat skolotāja bieži vien atnāk pēc manis. Šodien fizkultūrā spēlējām tautas bumbu. Šī ir viena no manām mīļākajām spēlēm, jo esmu vienīgā meitene klasē, kas to māk spēlēt. Nemāku mest tik spēcīgi kā puiši, bet es vismaz nebaidos no bumbas kā manas klasesbiedrenes, kas bieži vien pat iespiegdamās, pagriež bumbai muguru. Pusdienās šodien bija kaut kāda zupa, kas bija gandrīz vai ēdamu un tā šausmīgā mazā piciņa. Nekad neesmu sapratusi, kā tā vispār var garšot – uz viņas tak ir tas pretīgais speķis, no kā man paliek nelabi. Savējo atdevu draudzenei, kas par to bija ļoti priecīga. Matemātikā šodien mēs sākām rēķināt līdz tūkstotim. Baigi daudz ciparu vispār, bet gan jau apgūšu. Pēc vairākiem gadiem noteikti mēs jau rēķināsim ar miljoniem vai pat miljardiem – paga, kurš no tiem bija lielāks? Ai, vienalga, jo viņiem abiem ir dikti daudz nuļļu. Mājās iešu ar Mārtiņu, jo viņš man tepat netālu kaimiņos dzīvo. Jāiet būs pa grāvju ceļu, jo tas vismaz ir daudz interesantāk nekā pa taciņu. Pirms nedēļas Mārtiņš mani pierunāja iet pa grāvja ledu, jo esot pietiekami piesalis. Nebija gan. Ielūzu un ar slapju zābaku vilkos mājās. Oma riktīgi mani sarāja un pieteica, lai es tā vairs nekad nedarot. Nedarīšu jau arī, jo daudz jautrāk ir grāvjiem lekt pāri. Kad bijām jau pusceļā uz mājām, parkā aiz dīķa, man ienāca prātā jauna spēle, kurā es cerēju Mārtiņu uzvarēt. Viņš piekrita. Viņš parasti piekrīt visam, ko es iesaku darīt – laikam viņš būs manī saķēries. Tā nu mēs katrs ielikām savu labo roku sniegā un turējām. Mērķis, protams, bija noturēt visilgāk. Sākumā, kad roka tikko izvilkta no cimda, ir diezgan silts, bet nu jau paliek aukstāk. Tagad jau ir diezgan neciešami auksts, bet es negrasos padoties, neesmu tak nekāda mīkstā. Nu jau atkal paliek silts. Ir pat diezgan patīkami. Tagad saprotu, kāpēc ir vajadzīgs sniegs, lai puķītes ziemā neizsaltu, proti, zem sniega ir tiešām silti – gandrīz kā vasarā. Es tik nesaprotu, kāpēc sniegs no apakšas nesāk kust. Bet Mārtiņš izvelk laukā savu roku un es esmu uzvarējusi, jēj! Pēc tam ātri vien jau biju mājās. Pastāstīju par savu varoņdarbu omai, bet viņa mani par to sarāja – teica, ka šitā es varot palikt bez rokas. Viņa man neticēja, kad teicu, ka zem sniega taču ir tik silts. Paēdu pusdienas un kopā ar omu izpildījām matemātikas un literatūras mājasdarbus. Būšu rīt noteikti viena no retajām, kas būs izpildījusi cieto riekstu. To man izdevās atkost šoreiz pašai bez omas palīdzības. Matemātika man vispār ļoti patīk. Daudz grūtāk bija ar literatūras mājasdarbu. Skolotāja par katru stāstu vai dzejoli, kas ir mūsu mācību grāmatā, liek uzzīmēt zīmējumu, lai mēs labāk saprastu izlasīto un lai mums būtu uz ko paskatīties pēc vairākiem gadiem, kad būsim jau lieli. Ar zīmēšanu gan man, gan omai iet gaužām bēdīgi. Bija šoreiz jāuzzīmē cūka un putniņš, kas sēž uz sētas. Sēta izskatās pēc sētas, bet dzīvnieki gluži pēc sevis gan neizskatās – cūka ir mākonītis ar šņukuru, bet putniņš ir kleksītis ar knābīti. Galvenais tak, ka es pati zinu, kurš ir kurš. Pēc daudziem gadiem to noteikti arī vēl atcerēšos. Noskatījāmies ar omu Hameleonu rotaļas, kur nu jau iet kāda trīssimtā sērija. Vispār tas ir ļoti daudz. Tagad, kad mācos rēķināt līdz tūkstotim, es saprotu, cik tas ir. Drīz jau vajadzētu tam seriālam beigties, jo nav viegli visu laiku izdomāt kaut ko jaunu un neredzētu. Tad noskatījāmies Panorāmu un tas nozīmē, ka laiks iet gulēt, bet man jau atkal to negribas darīt. Varbūt tētis atļaus to vēl nedarīt, bet varēsim kopīgi noskatīties kādu no daudzajām filmām, kas viņam ir kasetēs. Ehh, neļāva. Teic, ka man rīt jāiet uz skolu, tāpēc jāizguļas. Esmu tagad savā mīkst... nē, cietajā gultā ar uzkalniņu un mēģinu aizmigt. Pulksteņa tikšķi man virs galvas atkal ir pārpasaulīgi skaļi. Ir vēl kāda skaņa istabā. Tētis atkal spēlē datorspēles, jāiet palūrēt pa durvju šķirbiņu. Klusiņām, klusiņām jālavās, lai nesadzird un neaiztriec atkal gulēt. Es zinu šo spēli! Tas ir Warcraft II. Man arī to patīk spēlēt, bet netieku nekad diži tālāk par piekto misiju. Tētis drīz jau būs izgājis visas, bet viņš to dara ar cilvēkiem. Man gan daudz labāk patiek orki – viņi rada visādas interesantas skaņas un ir zaļi. Un man ļoti patīk viņu pūķīši. Un izlūks arī izķērc visādas smieklīgas frāzītes. Vēl ir jautri spaidīt pa aitiņām – no sākuma viņas tikai blēj, bet pēc tam uzsprāgst un var pat savainot kādu, kas atrodas tuvumā. Misijā, kur ir tikai viens strādnieks man un viens pretiniekam, bet ir pilna karte ar aitiņām, vienmēr man ir gribējies uztaisīt kādu māju, bet to aitu ir pārāk daudz. Gribēju viņas visas uzspridzināt, bet tas laikam nav iespējams. Nu labi, paskatījusies esmu, tagad varu gulēt tālāk. Varēšu paspēlēt spēlītes sapņos. Negribu iet gulēt, jo tas nozīmē, ka rīt būs atkal jāceļas, un to man vēl vairāk negribas darīt. |
|
| |
|
fizikas eksāmens
Kas ir elektrons? a)dzintara gabals b)elementārdaļiņa c)firmas nosaukums Neatceros, kad man pēdējo reizi ir bijis tik viegls pārbaudes darbs. Kur nu vēl eksāmens. Pabeidzu sešās minūtes un nodevu pirmā, ar ko izpelnījos kursabiedru aplausus. Radās sajūta, ka fizikas pasniedzējs par mums vienkārši ņirgājas ar tik viegliem jautājumiem. |
|
| |
|
blood
Aizvakar noskatījos beidzot filmas Saw un Hostel. Vakar noskatījos Saw II un Hostel II. |
|
| |
|
Queen may cry
Šonakt ar manu ķermeni notika kas dīvains – nespēju to kontrolēt. Iesākumā jau neļāvu savam vīrietim gulēt, jo man bija vīns un pilnmēness galvā. Ar viņu spēlējoties, pati nenormāli uzbudinājos tā, ka ķermenis gandrīz plīsa pušu no iekšējā spiediena. Pāris pieskārieni pareizajās vietās un es tiešām būtu uzsprāgusi. Bet, tā kā nekas nesekoja, es sāku trīcēt un nekontrolējami raudāt. Biežāk mana raudāšana ir tāda klusa pinkšķēšana, bet es pamatīgi raudāju un bija ļoti grūti nomierināties, lai varētu iet gulēt. Laikam vienkārši iekšējam spiedienam kaut kādā veidā vajadzēja tikt ārā, un tāpēc radās šī raudāšanas lēkme. |
|
| |
|
mī
Man šodien ķīmijas eksāmens, kuram es nejūtos gatava, bet man vienalga. Jūtos laimīga :) |
|
| |
|
Sapnis janvāra naktī
Kādā klusas pilsētiņas, kurā vienmēr krīt, bet nekad nenokrīt sniegs, ielā sapņu un šausmu miglas ieskauta ir kāda pamesta ēka. Šajā senajā namā, ko jau labu laiku atpakaļ pametušas pēdējās dzīvās dvēseles sēdēja alķīmiķis. Viņš rūpīgi ar iedvesmas liesmu kausēja vārdus, lai lietu tos skaistās formiņās, kas veidotas no smalku atmiņu mozaīkas gabaliņiem. Izveidotās figūriņas viņš pārdeva sev un lika par tām priecāties citiem, kas vēl bija palikuši dzīvi. Pa pilsētu vēl staigāja neskaitāmi nemirušie, bet dzīvo bija palicis gaužām maz, bet tie reizēm satikās kādās kafejnīcās, kur dzēra jau nedaudz pēc etiķa smirdošā mizantropijas vīnu, kas tomēr bija saglabājis savu saulaino ievākšanas dienu garšas esenci. Pabeidzis savu darbu, viņš devās ārā ielās, kur gāja un gāja, un gāja pa bruģi, pa ceļam pasperot prom dažus mazus rozā vienradzīšus, līdz nonāca pie pilsētas baznīcas. Viņš uzsmaidīja senajam laikrādim, kas rotāja celtnes torni un bija jau sen apstājies. Tas vienmēr rādīja pareizu laiku – stundu rādītājs bija uz septiņiem, bet minūšu uz sešām minūtēm. Kopš laikam bija zudusi nozīme, neko vairāk dzīvajiem arī nevajadzēja. Viņš iegāja baznīcā un uzkāpa tās zvanu tornī, kur zvana jau vairākus gadus vairs nebija, jo nemirušie to bija pārkausējuši. Laika zoba un ķirmju saēstās koka trepes neizskatījās pārāk drošas, bet tas nebija šķērslis. Augšā uznācis, viņš nejutās pārsteigts ieraugot dzīvu meiteni, kurai acis ir tik pat gaišas kā viņa paša – tik zilas, ka spēj izkliedēt pat visdziļāko tumsu. To tikai jau kādu laiku nebija iespējams pārbaudīt, jo īstā tumsa bija nesen nolaupīta. Meitene viņu jau gaidīja, jo viņi vairs nebija divi, bet gan viens, un pazaudēt sevi šķiet viens no vislielākajiem neptrātiem. Viņi izdzēra pa glāzei mizantropijas vīna, iemīlējās atkal katrs sevī, tad viens otrā, lai arī tam vairs nebija nekādas nozīmes, jo viņi abi taču bija viens. Viņš kā seno laiku dievs ielīda viņas klēpī un viņi saplūda kā daļiņa ar antidaļiņu, pazūdot no šīs realitātes un vienlaicīgi izdalot spēcīgu enerģijas vilni, kas vienā mirklī sagrāva gan baznīcu, gan pilsētas skolas, gan aizspriedumu un stereotipu cietokšņus, gan izrāva no krastiem muļķību upes un uz brīdi izgaismoja visu pasauli tā, ka pēc tam atgriezās nakts melnums, kas svētīja šo sagrauto pilsētu. Viņa pamodās, apskāva viņu un devās radīt un iznīcināt kādu citu sapņu pasauli. |
|
| |
|
Glob
Ja tic 12.klases skolniecei,tad man jau kādu laiku ir insults, kas pēc viņas domām ir vienkārši slikta atmiņa. |
|
| |
|
Slinnnkummmsss
Slinkums, slinkums, slinkums... tas mani pēdējā laikā gluži vai vajā un ir tik grūti saņemties kaut ko prātīgu darīt un vispār izvilkties puslīdz laicīgi no gultas. Trakākais, ka vēl puslīdz prātīgi vajadzētu tikt galā ar sesijas zvēru. Uz darbu arī vajadzētu aiziet, bet, tā kā tur viss ir arī atliekams uz vēlāku laiku un man vispār nav tādas lietas kā darba laiks, tad nav arī motivācijas turp doties, lai arī jānoiet tikai 2 kvartāli. Bet viss nav nemaz tik slikti. Man ir izdevies pārvarēt vienu slinkuma aspektu, ko varētu nosaukt par rīdzinieku slinkumu – dažas tramvaja pieturas tagad es vairs nebraucu, bet cītīgi noeju ar kājām. |
|
| |