Mazās Lienītes bērnības atmiņas.
Mirsti, mirsti rododendra monstr! Es zinu, ka varu tevi pieveikt. Man tas vienmēr izdodas, jo mans burvju zobens ir varenākais ierocis pasaulē. Neizskatās, ka tu paliktu vājāks, bet es vienkārši zinu, ka tevi pieveikšu, es to vienkārši zinu. Dzzzzzzznnnnnnnnnnn! Virs manas galvas atkal šī griezīgā skaņa, ko rada omas vecais pulkstenis. Tas šeit ir novietots, lai zagtu manu gardo miegu – vakaros tas tikšķ tik bezkaunīgi skaļi, ka nomāc pat manas domas, bet no rītiem griež manu galvu pušu. Jebkurā gadījumā šī skaņa nozīmē vienu – laiks celties, lai sagatavotos iešanai uz skolu. Vispār šorīt tāds dīvains klusums un tumšs arī. Parasti tētis uzgriež nenormāli skaļi radio, kur skan BB Brokastis ar jautrajiem Ufo un Fredi. Tad vairs nekādi es nevaru palikt savā sapņu pasaulē un glābt to no rododendra monstra un citām nešķīstībām. Nu nekas, oma man drēbītes pirms divām dienām bija sakārtojusi, lai tās nemētātos pa visiem kaktiem, kā viņa mēdz teikt, citādāk manā istabā radīšoties piemērots klimats čūskām, kas tad dzīvos pagultē. Reiz es pat speciāli mēģināju panākt, lai tās pie manis iemitinās, bet tās kā nenāca, tā nenāca. Jebkurā gadījumā jāsāk ģērbties. Velkot zeķubikses, aizdomājos par to, kas mani šodien skolā gaida un attapos ar vienu kāju apģērbtu, bet otru tikai pa pusei. Nu ko, esmu saģērbusies, tāpēc jādodas uz pirmo stāvu, jāpaņem dienišķais jogurtiņu pārītis un jāļauj omai man sapīt bizi. Šodien gribu upeņu jogurtiņus, bet tos es laikam apēdu jau pirms divām dienām, bet varbūt kastē būs vēl kāds palicis. Ehh, nav. Nu neko, būs jāiztiek ar aprikožu. Eu, bet tiešām dīvaini kluss, parasti tā nav. Un kāpēc oma vēl guļ? Parasti viņa vienmēr ir pamodusies pirms manis. Jāpamodina viņa, citādāk es vēl nokavēšu skolu, ko nekad neesmu vēl darījusi. Ja tā sanāktu, skolotāja noteikti būtu ļoti dusmīga uz mani. Dīvaini... oma īgna un neizpratnē - kādēļ gan es viņu modinot pusčetros naktī. Paskatījos pulkstenī un nokonstatēju, ka tiešām ir nevis pusseptiņi, bet gan pusčetri. Bet esmu pilnīgi pārliecināta, ka modinātājpulksteni uzliku uz divdesmit minūtēm pāri sešiem, jo tā es daru parasti, kad man jādodas uz nulto stundu, kas sākas astoņos. Būs vien jāiet gulēt līdz pareizajam laikam. Slinkums atkal pārģērbties, tāpēc iešu gulēt ar visām drēbēm, lai arī mamma to man nekad neļauj. Bet, tā kā mamma dzīvo Rīgā, bet es Jūrmalā, es tak varu viņu šodien neklausīt.
Dzzzzzzzzzzznnnnnnnnnnnnnn! Atkal jau tā šausmīgā skaņa. Pulksteņa modinātāju es nebiju pārgriezusi – tas atrodas tieši tajā pašā vietā, kur tas bija, kad zvanīja pirms pāris stundām. Tagad es zinu, ka viss ir pareizi, jo tētis uzlicis radio. Es šodien vēl neesmu izlēmusi, vai uz skolu iešu ar kājām vai lai tētis mani aizved ar mašīnu. Ja iešu, tad dabūšu no viņa kabatas naudu piecus santīmus, kas man pienākas par to, ka man šodien ir piecas stundas, + 20 santīmus par to, ka eju ar kājām. Laikam jau tomēr būs jāiet ar kājām, jo tuvojas Ziemassvētki un es gribu sakrāt naudiņu, lai nopirktu saviem brālīšiem kādas jaukas dāvaniņas. Man jau ir sakrāti divi lati, kas tagad stāv kastītē pie omas. Pie sevis nevaru turēt, jo citādāk es to naudiņu ātri iztērētu košļenēs, kurām nāk līdzi uzlīmītes, ar kurām esmu nolīmējusi jau visu savu gultu. Šī gulta man vispār nepatīk, jo tā dīvaini smaržo – pēc kaut kā veca. Un matracis, uz kur man jāguļ ir nedaudz ieapaļš, kamdēļ, es bieži vien vai nu pieripoju pie sienas vai arī pamostos vispār uz grīdas. Gultai galvgalī ir dēlis, kurš pēc formas atgādina kamieļa kupri. Viss dēlis ir ar visādiem rakstiņiem un kļavas lapiņām virsū. Kad man uznāca iedvesma, paņēmu naglu un, taisot daudz mazu caurumiņu un svītriņu, izveidoju pati savus rakstus, kas man patika daudz labāk. Tagad mēģinu visu nolīmēt ar uzlīmītēm, lai man būtu vissmukākā gulta no visām.
Jogurtiņi apēsti, bize sapīta, es pati iepakota kažociņā - tātad varu doties ceļā uz skolu. Ai, jāiedod vēl omai noglabāt naudiņu. Jūtos bagāta, ka man ir tik daudz. Retiņš negrib mani laist prom – rej un trako, laikam domā, ka es ar viņu iešu uz jūru. Šoreiz ne, lai arī vispār gribētos kādreiz paskatīties, kā pie jūras izskatās, kad ārā vēl ir tumšs. Bet tad būtu jāņem līdzi arī tētis, citādāk man bail tā vienai pa tumsu apkārt staigāt. Pateicu suņukam, ka eju uz veikalu. Tas vienmēr iedarbojas – paliek viņš kluss un mierīgs. Beidzot tieku prom. Jāpasteidzas, citādāk vēl tiešām nokavēšu skolu. Lampu gaismā sniedziņš skaisti vizuļo kā miljons mazu zvaigznīšu. Kur lampas ir dzeltenas, tur ir zelta zvaigznītes, bet, kur tās ir baltas, tur - sudraba. Aizsteidzos uz skolu. Esmu pirmā atnākusi no savas klases skolēniem, bet tā jau tas ir katru rītu. Ļoti reti kāds ir atnācis pirms manis, pat skolotāja bieži vien atnāk pēc manis.
Šodien fizkultūrā spēlējām tautas bumbu. Šī ir viena no manām mīļākajām spēlēm, jo esmu vienīgā meitene klasē, kas to māk spēlēt. Nemāku mest tik spēcīgi kā puiši, bet es vismaz nebaidos no bumbas kā manas klasesbiedrenes, kas bieži vien pat iespiegdamās, pagriež bumbai muguru. Pusdienās šodien bija kaut kāda zupa, kas bija gandrīz vai ēdamu un tā šausmīgā mazā piciņa. Nekad neesmu sapratusi, kā tā vispār var garšot – uz viņas tak ir tas pretīgais speķis, no kā man paliek nelabi. Savējo atdevu draudzenei, kas par to bija ļoti priecīga. Matemātikā šodien mēs sākām rēķināt līdz tūkstotim. Baigi daudz ciparu vispār, bet gan jau apgūšu. Pēc vairākiem gadiem noteikti mēs jau rēķināsim ar miljoniem vai pat miljardiem – paga, kurš no tiem bija lielāks? Ai, vienalga, jo viņiem abiem ir dikti daudz nuļļu.
Mājās iešu ar Mārtiņu, jo viņš man tepat netālu kaimiņos dzīvo. Jāiet būs pa grāvju ceļu, jo tas vismaz ir daudz interesantāk nekā pa taciņu. Pirms nedēļas Mārtiņš mani pierunāja iet pa grāvja ledu, jo esot pietiekami piesalis. Nebija gan. Ielūzu un ar slapju zābaku vilkos mājās. Oma riktīgi mani sarāja un pieteica, lai es tā vairs nekad nedarot. Nedarīšu jau arī, jo daudz jautrāk ir grāvjiem lekt pāri. Kad bijām jau pusceļā uz mājām, parkā aiz dīķa, man ienāca prātā jauna spēle, kurā es cerēju Mārtiņu uzvarēt. Viņš piekrita. Viņš parasti piekrīt visam, ko es iesaku darīt – laikam viņš būs manī saķēries. Tā nu mēs katrs ielikām savu labo roku sniegā un turējām. Mērķis, protams, bija noturēt visilgāk. Sākumā, kad roka tikko izvilkta no cimda, ir diezgan silts, bet nu jau paliek aukstāk. Tagad jau ir diezgan neciešami auksts, bet es negrasos padoties, neesmu tak nekāda mīkstā. Nu jau atkal paliek silts. Ir pat diezgan patīkami. Tagad saprotu, kāpēc ir vajadzīgs sniegs, lai puķītes ziemā neizsaltu, proti, zem sniega ir tiešām silti – gandrīz kā vasarā. Es tik nesaprotu, kāpēc sniegs no apakšas nesāk kust. Bet Mārtiņš izvelk laukā savu roku un es esmu uzvarējusi, jēj! Pēc tam ātri vien jau biju mājās. Pastāstīju par savu varoņdarbu omai, bet viņa mani par to sarāja – teica, ka šitā es varot palikt bez rokas. Viņa man neticēja, kad teicu, ka zem sniega taču ir tik silts.
Paēdu pusdienas un kopā ar omu izpildījām matemātikas un literatūras mājasdarbus. Būšu rīt noteikti viena no retajām, kas būs izpildījusi cieto riekstu. To man izdevās atkost šoreiz pašai bez omas palīdzības. Matemātika man vispār ļoti patīk. Daudz grūtāk bija ar literatūras mājasdarbu. Skolotāja par katru stāstu vai dzejoli, kas ir mūsu mācību grāmatā, liek uzzīmēt zīmējumu, lai mēs labāk saprastu izlasīto un lai mums būtu uz ko paskatīties pēc vairākiem gadiem, kad būsim jau lieli. Ar zīmēšanu gan man, gan omai iet gaužām bēdīgi. Bija šoreiz jāuzzīmē cūka un putniņš, kas sēž uz sētas. Sēta izskatās pēc sētas, bet dzīvnieki gluži pēc sevis gan neizskatās – cūka ir mākonītis ar šņukuru, bet putniņš ir kleksītis ar knābīti. Galvenais tak, ka es pati zinu, kurš ir kurš. Pēc daudziem gadiem to noteikti arī vēl atcerēšos. Noskatījāmies ar omu Hameleonu rotaļas, kur nu jau iet kāda trīssimtā sērija. Vispār tas ir ļoti daudz. Tagad, kad mācos rēķināt līdz tūkstotim, es saprotu, cik tas ir. Drīz jau vajadzētu tam seriālam beigties, jo nav viegli visu laiku izdomāt kaut ko jaunu un neredzētu. Tad noskatījāmies Panorāmu un tas nozīmē, ka laiks iet gulēt, bet man jau atkal to negribas darīt. Varbūt tētis atļaus to vēl nedarīt, bet varēsim kopīgi noskatīties kādu no daudzajām filmām, kas viņam ir kasetēs. Ehh, neļāva. Teic, ka man rīt jāiet uz skolu, tāpēc jāizguļas.
Esmu tagad savā mīkst... nē, cietajā gultā ar uzkalniņu un mēģinu aizmigt. Pulksteņa tikšķi man virs galvas atkal ir pārpasaulīgi skaļi. Ir vēl kāda skaņa istabā. Tētis atkal spēlē datorspēles, jāiet palūrēt pa durvju šķirbiņu. Klusiņām, klusiņām jālavās, lai nesadzird un neaiztriec atkal gulēt. Es zinu šo spēli! Tas ir Warcraft II. Man arī to patīk spēlēt, bet netieku nekad diži tālāk par piekto misiju. Tētis drīz jau būs izgājis visas, bet viņš to dara ar cilvēkiem. Man gan daudz labāk patiek orki – viņi rada visādas interesantas skaņas un ir zaļi. Un man ļoti patīk viņu pūķīši. Un izlūks arī izķērc visādas smieklīgas frāzītes. Vēl ir jautri spaidīt pa aitiņām – no sākuma viņas tikai blēj, bet pēc tam uzsprāgst un var pat savainot kādu, kas atrodas tuvumā. Misijā, kur ir tikai viens strādnieks man un viens pretiniekam, bet ir pilna karte ar aitiņām, vienmēr man ir gribējies uztaisīt kādu māju, bet to aitu ir pārāk daudz. Gribēju viņas visas uzspridzināt, bet tas laikam nav iespējams. Nu labi, paskatījusies esmu, tagad varu gulēt tālāk. Varēšu paspēlēt spēlītes sapņos. Negribu iet gulēt, jo tas nozīmē, ka rīt būs atkal jāceļas, un to man vēl vairāk negribas darīt.
Mirsti, mirsti rododendra monstr! Es zinu, ka varu tevi pieveikt. Man tas vienmēr izdodas, jo mans burvju zobens ir varenākais ierocis pasaulē. Neizskatās, ka tu paliktu vājāks, bet es vienkārši zinu, ka tevi pieveikšu, es to vienkārši zinu. Dzzzzzzznnnnnnnnnnn! Virs manas galvas atkal šī griezīgā skaņa, ko rada omas vecais pulkstenis. Tas šeit ir novietots, lai zagtu manu gardo miegu – vakaros tas tikšķ tik bezkaunīgi skaļi, ka nomāc pat manas domas, bet no rītiem griež manu galvu pušu. Jebkurā gadījumā šī skaņa nozīmē vienu – laiks celties, lai sagatavotos iešanai uz skolu. Vispār šorīt tāds dīvains klusums un tumšs arī. Parasti tētis uzgriež nenormāli skaļi radio, kur skan BB Brokastis ar jautrajiem Ufo un Fredi. Tad vairs nekādi es nevaru palikt savā sapņu pasaulē un glābt to no rododendra monstra un citām nešķīstībām. Nu nekas, oma man drēbītes pirms divām dienām bija sakārtojusi, lai tās nemētātos pa visiem kaktiem, kā viņa mēdz teikt, citādāk manā istabā radīšoties piemērots klimats čūskām, kas tad dzīvos pagultē. Reiz es pat speciāli mēģināju panākt, lai tās pie manis iemitinās, bet tās kā nenāca, tā nenāca. Jebkurā gadījumā jāsāk ģērbties. Velkot zeķubikses, aizdomājos par to, kas mani šodien skolā gaida un attapos ar vienu kāju apģērbtu, bet otru tikai pa pusei. Nu ko, esmu saģērbusies, tāpēc jādodas uz pirmo stāvu, jāpaņem dienišķais jogurtiņu pārītis un jāļauj omai man sapīt bizi. Šodien gribu upeņu jogurtiņus, bet tos es laikam apēdu jau pirms divām dienām, bet varbūt kastē būs vēl kāds palicis. Ehh, nav. Nu neko, būs jāiztiek ar aprikožu. Eu, bet tiešām dīvaini kluss, parasti tā nav. Un kāpēc oma vēl guļ? Parasti viņa vienmēr ir pamodusies pirms manis. Jāpamodina viņa, citādāk es vēl nokavēšu skolu, ko nekad neesmu vēl darījusi. Ja tā sanāktu, skolotāja noteikti būtu ļoti dusmīga uz mani. Dīvaini... oma īgna un neizpratnē - kādēļ gan es viņu modinot pusčetros naktī. Paskatījos pulkstenī un nokonstatēju, ka tiešām ir nevis pusseptiņi, bet gan pusčetri. Bet esmu pilnīgi pārliecināta, ka modinātājpulksteni uzliku uz divdesmit minūtēm pāri sešiem, jo tā es daru parasti, kad man jādodas uz nulto stundu, kas sākas astoņos. Būs vien jāiet gulēt līdz pareizajam laikam. Slinkums atkal pārģērbties, tāpēc iešu gulēt ar visām drēbēm, lai arī mamma to man nekad neļauj. Bet, tā kā mamma dzīvo Rīgā, bet es Jūrmalā, es tak varu viņu šodien neklausīt.
Dzzzzzzzzzzznnnnnnnnnnnnnn! Atkal jau tā šausmīgā skaņa. Pulksteņa modinātāju es nebiju pārgriezusi – tas atrodas tieši tajā pašā vietā, kur tas bija, kad zvanīja pirms pāris stundām. Tagad es zinu, ka viss ir pareizi, jo tētis uzlicis radio. Es šodien vēl neesmu izlēmusi, vai uz skolu iešu ar kājām vai lai tētis mani aizved ar mašīnu. Ja iešu, tad dabūšu no viņa kabatas naudu piecus santīmus, kas man pienākas par to, ka man šodien ir piecas stundas, + 20 santīmus par to, ka eju ar kājām. Laikam jau tomēr būs jāiet ar kājām, jo tuvojas Ziemassvētki un es gribu sakrāt naudiņu, lai nopirktu saviem brālīšiem kādas jaukas dāvaniņas. Man jau ir sakrāti divi lati, kas tagad stāv kastītē pie omas. Pie sevis nevaru turēt, jo citādāk es to naudiņu ātri iztērētu košļenēs, kurām nāk līdzi uzlīmītes, ar kurām esmu nolīmējusi jau visu savu gultu. Šī gulta man vispār nepatīk, jo tā dīvaini smaržo – pēc kaut kā veca. Un matracis, uz kur man jāguļ ir nedaudz ieapaļš, kamdēļ, es bieži vien vai nu pieripoju pie sienas vai arī pamostos vispār uz grīdas. Gultai galvgalī ir dēlis, kurš pēc formas atgādina kamieļa kupri. Viss dēlis ir ar visādiem rakstiņiem un kļavas lapiņām virsū. Kad man uznāca iedvesma, paņēmu naglu un, taisot daudz mazu caurumiņu un svītriņu, izveidoju pati savus rakstus, kas man patika daudz labāk. Tagad mēģinu visu nolīmēt ar uzlīmītēm, lai man būtu vissmukākā gulta no visām.
Jogurtiņi apēsti, bize sapīta, es pati iepakota kažociņā - tātad varu doties ceļā uz skolu. Ai, jāiedod vēl omai noglabāt naudiņu. Jūtos bagāta, ka man ir tik daudz. Retiņš negrib mani laist prom – rej un trako, laikam domā, ka es ar viņu iešu uz jūru. Šoreiz ne, lai arī vispār gribētos kādreiz paskatīties, kā pie jūras izskatās, kad ārā vēl ir tumšs. Bet tad būtu jāņem līdzi arī tētis, citādāk man bail tā vienai pa tumsu apkārt staigāt. Pateicu suņukam, ka eju uz veikalu. Tas vienmēr iedarbojas – paliek viņš kluss un mierīgs. Beidzot tieku prom. Jāpasteidzas, citādāk vēl tiešām nokavēšu skolu. Lampu gaismā sniedziņš skaisti vizuļo kā miljons mazu zvaigznīšu. Kur lampas ir dzeltenas, tur ir zelta zvaigznītes, bet, kur tās ir baltas, tur - sudraba. Aizsteidzos uz skolu. Esmu pirmā atnākusi no savas klases skolēniem, bet tā jau tas ir katru rītu. Ļoti reti kāds ir atnācis pirms manis, pat skolotāja bieži vien atnāk pēc manis.
Šodien fizkultūrā spēlējām tautas bumbu. Šī ir viena no manām mīļākajām spēlēm, jo esmu vienīgā meitene klasē, kas to māk spēlēt. Nemāku mest tik spēcīgi kā puiši, bet es vismaz nebaidos no bumbas kā manas klasesbiedrenes, kas bieži vien pat iespiegdamās, pagriež bumbai muguru. Pusdienās šodien bija kaut kāda zupa, kas bija gandrīz vai ēdamu un tā šausmīgā mazā piciņa. Nekad neesmu sapratusi, kā tā vispār var garšot – uz viņas tak ir tas pretīgais speķis, no kā man paliek nelabi. Savējo atdevu draudzenei, kas par to bija ļoti priecīga. Matemātikā šodien mēs sākām rēķināt līdz tūkstotim. Baigi daudz ciparu vispār, bet gan jau apgūšu. Pēc vairākiem gadiem noteikti mēs jau rēķināsim ar miljoniem vai pat miljardiem – paga, kurš no tiem bija lielāks? Ai, vienalga, jo viņiem abiem ir dikti daudz nuļļu.
Mājās iešu ar Mārtiņu, jo viņš man tepat netālu kaimiņos dzīvo. Jāiet būs pa grāvju ceļu, jo tas vismaz ir daudz interesantāk nekā pa taciņu. Pirms nedēļas Mārtiņš mani pierunāja iet pa grāvja ledu, jo esot pietiekami piesalis. Nebija gan. Ielūzu un ar slapju zābaku vilkos mājās. Oma riktīgi mani sarāja un pieteica, lai es tā vairs nekad nedarot. Nedarīšu jau arī, jo daudz jautrāk ir grāvjiem lekt pāri. Kad bijām jau pusceļā uz mājām, parkā aiz dīķa, man ienāca prātā jauna spēle, kurā es cerēju Mārtiņu uzvarēt. Viņš piekrita. Viņš parasti piekrīt visam, ko es iesaku darīt – laikam viņš būs manī saķēries. Tā nu mēs katrs ielikām savu labo roku sniegā un turējām. Mērķis, protams, bija noturēt visilgāk. Sākumā, kad roka tikko izvilkta no cimda, ir diezgan silts, bet nu jau paliek aukstāk. Tagad jau ir diezgan neciešami auksts, bet es negrasos padoties, neesmu tak nekāda mīkstā. Nu jau atkal paliek silts. Ir pat diezgan patīkami. Tagad saprotu, kāpēc ir vajadzīgs sniegs, lai puķītes ziemā neizsaltu, proti, zem sniega ir tiešām silti – gandrīz kā vasarā. Es tik nesaprotu, kāpēc sniegs no apakšas nesāk kust. Bet Mārtiņš izvelk laukā savu roku un es esmu uzvarējusi, jēj! Pēc tam ātri vien jau biju mājās. Pastāstīju par savu varoņdarbu omai, bet viņa mani par to sarāja – teica, ka šitā es varot palikt bez rokas. Viņa man neticēja, kad teicu, ka zem sniega taču ir tik silts.
Paēdu pusdienas un kopā ar omu izpildījām matemātikas un literatūras mājasdarbus. Būšu rīt noteikti viena no retajām, kas būs izpildījusi cieto riekstu. To man izdevās atkost šoreiz pašai bez omas palīdzības. Matemātika man vispār ļoti patīk. Daudz grūtāk bija ar literatūras mājasdarbu. Skolotāja par katru stāstu vai dzejoli, kas ir mūsu mācību grāmatā, liek uzzīmēt zīmējumu, lai mēs labāk saprastu izlasīto un lai mums būtu uz ko paskatīties pēc vairākiem gadiem, kad būsim jau lieli. Ar zīmēšanu gan man, gan omai iet gaužām bēdīgi. Bija šoreiz jāuzzīmē cūka un putniņš, kas sēž uz sētas. Sēta izskatās pēc sētas, bet dzīvnieki gluži pēc sevis gan neizskatās – cūka ir mākonītis ar šņukuru, bet putniņš ir kleksītis ar knābīti. Galvenais tak, ka es pati zinu, kurš ir kurš. Pēc daudziem gadiem to noteikti arī vēl atcerēšos. Noskatījāmies ar omu Hameleonu rotaļas, kur nu jau iet kāda trīssimtā sērija. Vispār tas ir ļoti daudz. Tagad, kad mācos rēķināt līdz tūkstotim, es saprotu, cik tas ir. Drīz jau vajadzētu tam seriālam beigties, jo nav viegli visu laiku izdomāt kaut ko jaunu un neredzētu. Tad noskatījāmies Panorāmu un tas nozīmē, ka laiks iet gulēt, bet man jau atkal to negribas darīt. Varbūt tētis atļaus to vēl nedarīt, bet varēsim kopīgi noskatīties kādu no daudzajām filmām, kas viņam ir kasetēs. Ehh, neļāva. Teic, ka man rīt jāiet uz skolu, tāpēc jāizguļas.
Esmu tagad savā mīkst... nē, cietajā gultā ar uzkalniņu un mēģinu aizmigt. Pulksteņa tikšķi man virs galvas atkal ir pārpasaulīgi skaļi. Ir vēl kāda skaņa istabā. Tētis atkal spēlē datorspēles, jāiet palūrēt pa durvju šķirbiņu. Klusiņām, klusiņām jālavās, lai nesadzird un neaiztriec atkal gulēt. Es zinu šo spēli! Tas ir Warcraft II. Man arī to patīk spēlēt, bet netieku nekad diži tālāk par piekto misiju. Tētis drīz jau būs izgājis visas, bet viņš to dara ar cilvēkiem. Man gan daudz labāk patiek orki – viņi rada visādas interesantas skaņas un ir zaļi. Un man ļoti patīk viņu pūķīši. Un izlūks arī izķērc visādas smieklīgas frāzītes. Vēl ir jautri spaidīt pa aitiņām – no sākuma viņas tikai blēj, bet pēc tam uzsprāgst un var pat savainot kādu, kas atrodas tuvumā. Misijā, kur ir tikai viens strādnieks man un viens pretiniekam, bet ir pilna karte ar aitiņām, vienmēr man ir gribējies uztaisīt kādu māju, bet to aitu ir pārāk daudz. Gribēju viņas visas uzspridzināt, bet tas laikam nav iespējams. Nu labi, paskatījusies esmu, tagad varu gulēt tālāk. Varēšu paspēlēt spēlītes sapņos. Negribu iet gulēt, jo tas nozīmē, ka rīt būs atkal jāceļas, un to man vēl vairāk negribas darīt.