⚙

Pārpublicēts no 19 pints of beer. Savus komentārus varat atstāt tur.

Mūsu kaķis ir stulbs kā vairums šo dzīvnieku. Neiešu uzskaitīt visas viņa stulbās izdarības, minēšu tikai pēdējo…

No rīta ieeju istabā un skatos – jopt! – kaķis spēlējas ar peli! Nu labi – dzīvnieks droši vien gribēja parādīt, ka ir kruts un tā, noķēris ārā peli, iestiepis pa logu istabā un tagad ar to spēlējas. Protams, pele ir dzīva un no kaķa bēg. Viss beidzās ar to, ka pele paskrēja zem klubkrēsla, kur kaķis tai vairs klāt netika… Rezultātā kaķis ņēma un notinās pa atvērto logu un mēs kādu brīdi dzenājām to peli pa istabu, drudžaini visu stumdot un mēģinot to nosist. Taču rezultātā tā pele vienalga pamanījās kaut kur pazust. Labi – sūds ar peli, nodomāju – gan jau pati nosprāgs vai notīsies.

Bet nekā nebija – sēžu tagad vakarā dzīvojamajā istabā, kas ir blakus sākotnējai istabai un ar acs kaktiņu redzu, ka pa stūri kaut kas kustas. Pārmetu acis no datora uz stūri – nē, viss tukšs. Pēc brīža atkal kustas – šoreiz pamanos ātrāk piefiksēt kustību un izrādās, ka tā taču ir tā pati pele! Atkal sāku drudžaini to dzenāt, lai nosistu – taču viņa pamanījas atkal pazust. Bet šoreiz es ceru, ka biju gudrāks, jo ņēmu un vienā dzīvniekiem un bērniem nepieejamā, bet pelēm pieejamā vietā sabēru saindētus graudus, ar ko parasti indēju žurkas ārā sētā. Cerams, ka stulbā pele tos saēdīsies un pēc pāris dienām nosprāgs vai vismaz izlīdīs apdullusi kādā vietā, kur to varēs viegli nosist.

Katrā ziņā stāsta morāle ir viena – gan kaķi, gan peles lielākoties ir stulbi dzīvnieki – labāk neieviesiet ne vienus, ne otrus.

Originally published at 19 pints of beer. Please leave any comments there.

©2006 Fotoaģentūra F/13

Kā jau solīts, beidzot uzrakstīšu savu mednieku stāstu. Notika tas viss nu jau pasen – 16.jūnijā pēc tam, kad biju apmeklējis Dārgās deju kolektīva 10 gadu pastāvēšanas koncertu, aizbraucu uz Saulkrastiem, lai kopā ar senci un bračku dotos uz gaidi pamedīt kādu stirnu āzi jeb tautā sauktu par buku.
Tā nu vakarā sataisījāmies braukt uz mežu. Tā kā nekāda prātīgā medību ietērpa man līdzi nebija, tad pirms došanās uz mežu man tika izdalīts gan medību praķītis, gan bračkas medību cepure, kura – pēc nostāstiem (un kā vēlāk izrādījās, ne tikai) tīri labi pievelkot zvērus :) Protams, man tika izdalīta arī munīcija – 4 buku patronas (apmēram uz pusi mazākas skrotis nekā renkuļi), 1 lode un 1 renkuļu patrona. Tā sakot – lai nebūtu jāstiepj nežēlīgās munīcijas kaudzes, jo neviens jau nelika lielas cerības uz to, ka es šaudīšos krustām šķērsām. Labi – beidzot esam aizbraukuši uz mežu un mani izsēdina izcirtumā, kur kādu laiku atpakaļ palīdzēju bračkam to višku piesliet pie koka. Nezinātājiem pastāstīšu, ka viška ir tāds kā sēdeklis, kas piestiprināts pie koka vairāku metru augstumā un izskatās apmēram šādi (starp citu – attēlā redzamā viška atrodas/atradās salīdzinoši netālu no vietas, kur es tiku izsēdināts).
Tā nu pārmetu bisi pār plecu, aizbrienu līdz viškai, lēnām uzrāpjos tos apmēram 4 metrus virs zemes augšā, pielādēju ar bukpatronām un pacietīgi baroju odus, ar binokli skatīdamies, kas notiek izcirtuma malās. Tāda interesanta un meditatīva nodarbe, starp citu. Putniņi čivina, ik pa laikam kāds dīvains putns kaut kur nolaižas, tad tu mēģini to ar binokli saskatīt un atpazīt utt. utjp.
Tā nu skatoties riņķī un, galvenokārt, tajā virzienā, no kura (kā man likās) vajadzētu nākt rižajam nemaz i nedomāju paskatīties uz otru jeb ceļa pusi, kas, starp citu, iet gar vienu no izcirtuma malām. Tomēr beigās, kā gadās, kā ne – paskatos! Un – wallā! – ceļmalā mierīgi ganās rižais! Protams, iestājas neliels stress – tip ko un kā… :) Bet ņemot vērā senās gudrības gaidu tomēr to buku pienākam tuvāk (par to, ka tas ir buks pārliecinājos ar binokļa palīdzību), jo nu pagaidām tas zvērs no manis atrodas savus 100+ metrus, kas gludstobra ierocim ir drusku par daudz (it sevišķi ja vēl tiek šauts ar skrotīm). Kamēr nu briestu tam, ka rižais tomēr varētu atnākt man tuvāk, fonā izdzirdu, ka pa ceļu brauc kaut kāds dranduļets aļa mocis/mopēds. Protams, buks arī to izdzird un saausās. Man jau sākās strjoms, ka tik šamais neaiziet! Protams, pēc neilga brīža, dzirdams, ka dranduļets jau tūlīt, tūlīt parādīsies izcirtuma malā…. Buks metās skriet uz meža pusi – brīdī, kad man likās, ka tas ir vistuvāk (kā vēlāk tika izmērīts – apmēram 80 metri…) bliežu šim virsū – BAMS, BAMS! Bet nekā – šams tomēr aiziet, un tajā brīdī pamanu, ka pa ceļu brauc kaut kas, kas atgādina krievu laiku motorolleru ar kravas kasti, kurā stāv trīs džeriki un, protams, viens vēl sēž un to tarataiku vada. Bet nu šamie laikam izdzirdējuši šāvienus ātri vien arī aizmin pa ceļu, ka noput vien, un pat atpakaļ nepaskatās :) Es, savukārt, ar binokli ilgi un dikti pētu biezokni sev pretī – a moš tomēr tas buks tur ir nokritis? Bet nekā…. Nākas vien rāpties zemē un iet skatīties, kas un kā. Tikmēr jau ir pienācis arī tēvs, kurš sēdēja blakus izcirtuma viškā. Apskatamies kārtīgi tur, kur bija potenciālais skrošu un buka impakts, taču nekādas asiņu pēdas neredz – un tas arī ir tīri saprotams, jo ar skotīm pa tādu gabalu nogāzt buku ir gandrīz vai neiespējami… Tā sakot mūžu dzīvo, mūžu mācies!
Bet nu tā kā vēl nav tumšs un ir laiks vēl pasēdēt, tēvs mani nokomandē doties uz nākošo izcirtumu, kur ir vēl viena viška, pats, savukārt, dodas atpakaļ uz savu iepriekšējo vietu. Tā nu es, ar plinti pār plecu, aizslāju klusām un mierīgi līdz nākamajam izcirtumam un atkal uztraušos viškā, kura šoreiz ir nedaudz zemāka, taču švakāk sanaglota :) Salādēju atkal plinti un nododos odu barošanai, kā arī apkārtnes vērošanai un uzmanīgai skaņu klausīšanai. Ņemot vērā, ka sāk jau tumst, putnu čivināšana ir gājusi mazumā, tāpēc daudz labāk ir saklausāmas skaņas mežā. Tā nu atkal skatīdamies riņķī un pētīdams uz telefona pulksteni, lai zinātu vai man nav jākāpj jau nost no viškas un jādodas uz ceļu, pat nepamanu, ka mežmalā atkal ir izlīdis rižais – šoreiz jau cits un atkal ar ragiem (atkal par to pārliecinos ar binokļa palīdzību). Protams, atkal jau nelielais stresiņš – ko darīt utt. Taču šoreiz situācija ir labāka, jo attālums ir tuvāks, taču vienalga ne tik tuvs (kā vēlak izrādās), lai varētu šaut ar skrotīm. Tā nu gaidu, gaidu – rižais mierīgi staigā pa izcirtumu, grauž zālīti – līdz beidzot nostājas man plāteniski pretī un bez maz vai saka – šauj! Skatos un pētu un rēķinu, ka šoreiz jau nu vajadzētu būt! BAMS, BAMS! Un maita rižais atkal aizskrien… Izrādās tumsā viss tomēr izskatās tuvāk nekā ir patiesībā un ja es būtu rīkojies gudri un vienā stobrā tomēr iebāzis lodi, tad būtu ticis pie meža gaļas, taču nekā. Jau atkal norāpjos no viškas, izvazājos krustām šķersām ap impakta vietu – nekādu asiņu. Nu nekā – dodos uz ceļu, kur jau ir piebraucis gan tēvs, gan arī bračka lēnām ir atstaigājis. It kā jau ļoti labs vakars – divi buki, pa abiem šauts – tikai vot viena skāde – nevienam nav trāpīts :) Skaidrs ir viens – turpmāk jāgaida vēl vairāk un jāpielaiž vēl tuvāk tas rižais, un tikai tad jābliež no plintes tās skrotis virsū! Vai arī otrs variants – jāiegādajas kāda ziloņu šaujamā bīse, kas ir ar garajiem stobriem, tad varēs arī pa lielo distanci gāzt ar skrotīm un tām nebūs tāda izkliede, kā no parastās bises.
Starp citu – pēc pēdējām ziņām skaidrs ir viens, ka varēšu mierīgi uz kādu laiku skipot visu medību padarīšanu, jo izskatās, ka izdalītās licences ir atšautas… :(

Originally published at 19 pints of beer. Please leave any comments there.

©2007 Fotoaģentūra F/13

Nu ko – aizvadīta pirmā darba diena tehniskā direktora amatā! Ir OK :) Diena pagāja tik ātri, ka vakarā ap 19iem beidzot sapratu, ka jātin mājās. Toties ir patīkama sajūta, kā pēc labi padarīta darba. Un jā – rīt man būs jauns un spīzdīgs 15″ MacBook Pro – un šis fakts jau vien silda sirdi :)
Vēl šodien beidzot sataisīju dažas no bilžu sērijām, kas jau ilgāku laiku bija iekrājušās (piedod, Ērik, bet Exigen hokeja mačs vēl ir tapšanas stadijā). Tātad – pirmais sets ir no brauciena uz Šauļiem, kur bijām skatīties ASK Rīga – BK Šauliai spēli. Otrais sets ir no šķīvīšu šaušanas pasākuma. Kā arī viens vecāks sets, par kuru laikam nebiju stāstījis – bet tā bija šķirnes medību suņu darba pārbaude uz mežacūkām aplokā. Mūsu ģimenes varonis Cars (tāpat kā vairums suņu tajā konkrētajā pasākumā) diemžēl neizcēlās ar īpašiem panākumiem un ieguva tikai 3.pakāpes diplomu. Salīdzinājumam, pagājušā gadā bija 2.pakāpes diploms un 3.vieta Latvijas mērogā :)