Skan.

Vai ir tāda lieta kā hronisks nogurums? Man liekas, ka man tāds ir piemeties. Vai arī tas varbūt ir saistīts ar šiem "jaukajiem" laikampstākļiem. Jau pēc 15:00 man acis vnk līp ciet. Ko lai dara? M?

Iekshaa baigais satraukums. Pilniigi iekshas pleesh pushu. Nesaprotu, labs vai slikts. Nesaprotu arii, kapeec?

Priekshnojauta?

Pēc ilgiem desertu variantu meklējumiem šodienai, nolēmu zēniem uzcept šokolādes kūku. Protams, izvēlējos visvieglāko variantu pirmajam eksperimentam. Tik nepiededzināt :D

Tu nokave tramvaju un pat pie ta esmu vainiga es. Jeez!

Laba Daba bija forša. Labi noorganizēts pasāciens. Huge tent city, kur es savu telti atradu tikai ar otro piegājienu pēc pusstundas ilgas meklēšana. Tikai mazliet pietrūka tā kontakta ar dabu, par ko maldīgi liek domāt pasākuma nosaukums. Satiku vecus/cas paziņas, par ko prieks. :) 

Skrienot uz vilcienu atklaaju pie pashas stacijas, ka visam centram cauri esmu atbizojusi ar plashi atveertu somu. Ziniet ko?! Maks bija uz vietas :))

Un otru riita shoku sagatavoja man kaads virietis [kuru droshi vien vareetu atlauties saukt par diezgan labi geerbtu bezpajumtnieku, spriezot peec vinja vizuaalaa teela]. Mineetais kungs vilcienaa uz trepiitem meeginaaja nokaartoties, un nelaimiigi tie pasazhieri, kam sanaaca kaapt iekshaa tajaa momentaa, jo viirietis visus lamaaja par paarvietoshanos caur sho vina gandriiz vai privatizeeto telpu un puksteedams cirta visas durvis ciet.

Cirks, nu! :D Ja riits jau saakas shaadi, kaada buus visa diena? :D

Kkā stulbi, nesanāk runāt. Pārpratumi. Neiecietība.
Vai nu es nemāku vairs komunicēt ar cilvēkiem, vai arī pasaule palikusi bezgala nepacietīga un pārstresaina.
Nesaprotu. Varbūt.

Vakardienas [shiiriita] saruna ar Edgaru uzpleesa vecaas bruuces.

Šīs divas nedēļas sāk tuvoties nobeigumam. Nezinu, vai prieks vai skumjas par to.

Bija lieliska iespēja pavērot cilvēkus. Paanalizēt.

Sapratu, ka man ļoti nepatīk, ka cilvēki nespēj pieņemt savādāku viedokli, un bieži vien, pat ja apgalvo, ka katram sava taisnība, tāpat uzskata, ka viņa taisnība ir pareizāka un turpina to uzspiest. Nu, piedodiet, bet tik viegli es tomēr spiedienam nepakļaujos, un savus uzskatus mainīšu tikai izejot no pašas secinājumiem, nevis tāpēc, ka man kāds mēģina izskalot smadzeni. [Šajā gadījumā konkētajā situācijā bija sarunas par to, vai pasaulē pastāv tikai tas, ko var loģiski izskaidrot, aprēķināt, pierādīt, vai ir arī mums neredzamās puses lietām, ko mēs nespējam izskaidrot, tas vnk tā notiek. Mistiski pat savā ziņā varētu teikt. Un vēl neesmu nonākusi pie slēdziena, vai visu maz vajag mēģināt izskaidrot. Varbūt labāk, ja paliek kkādas mīklas]

Šo nedēļu laikā vairākkārt ir piemeklējusi Deja Vu sajūta. Cik interesanti, bet ne man vienīgajai. :)

Pamanīju arī cilvēkus, kas uzmanības izsalkumā taisa ļoti pārspīlēti teatrālas scēnjas. Nu nezinu gan, vai šoreiz mērķis attaisno līdzekļus. Nu nav forši, ka tā dara. Tas liek stulbi justies arī citiem. Un nekādu pozitīvo uzmanību jau beigu galā nemaz jau arī nedabuj. Ja nu vienīgi kāds pažēlo varbūt.

Un vēl es iemācījos vienu tautu deju. Pa vienu dienu :D Bet trako mēģinājumu rezultātā iepriekš satraumētā potīte atkal ir jūtīga. That Sucks! Bet Latviešu nacionālais vakars bija super [profesionālais kretīnisms man režijas izstrādē izpaudās labās devās. Visi bija uzvilkti. Bet beigās vis krutiii]. Gan poļi, gan lietuvieši bija sajūsmā. Tas jau galvenais. Aizskatuves dzīve nevienam nav jāzin. :D

Man tikko nomira dators jo nebiju to pabarojusi. Domāju, ka visa šī garā putra būs pazudusi. Un man jau nu tiešām nebūtu apņemšanās to visu rakstīt atkārtoti. A re kā, ne kā :D Viss palika kā bijis. Super! :D

Hīts, ko katru vakaru dziedam ģitāras pavadījumā. Tik mums skan labāk :D

Šodien pirmo reizi braucu ar kanoe. Āsam! Sākums bija diezgan traģisks, bet kad piešāvāmies bija super. Mazliet pārcepinājās seja. Bet 15 km brauciens bija tā vērts. :)

Un jā, pirms 3 dienām sagriezu, sastiepu vai sazin ko vēl izdarīju ar potīti. Tā kā labāk šodien līdz šodienai nav palicis, nācās lūgt, lai man kāju apsien ar elastīgo saiti.

Viens telefona zvans, kas noved pie otra, kā rezultātā es pilnīgi negaidīti rīt uz divām nedēļām pametu Latviju.
Satraukums. Labs. :)

Pēc 5 dienu čilošanas pie dabas [22.06-26.06] tikai tagad beidzot saņēmos vairāk vai mazāk atgriezties virtuālajā vidē un sākt atbildēt uz komentāriem, vēstulēm un nodoties visādām citādām izpriecām, ko interneta vide spēj sniegt.

Dienas frāze: "centīšos nepārcensties"

Šodien uznāca kārtējo reizi dusma par to, ka pasauli tā ir pārņēmusi nauda.
Un, diemžēl, labiem cilvēkiem visbiežāk viņas nav [vai vismaz nav tādos kvantumos].

Pixies- Gouge Away

Labi, ka FB nav funkcijas atzīmēt bildes, linkus, postus, kas nepatīk. Dažreiz tā vien gribās ielikt "mīnusiņu".

Sanāca feils, nopirku resnos filtriņus. Tā notiek, kad autopilotā iepērkas :D

Uz ielas gāju garām cilvēkam, ar kuru pirms kādiem 4,5 gadiem bijām normāli draudziņi/paziņas. Ņemot vērā viņa piederību attiecīgajai subkultūrai un manu matu sakārtojumu, ar kādu mani viņš nav redzējis, nolēmu tomēr neiet klāt.

Tuvojas TĀ diena, bet noskaņas 0.

Jē! Super!
Vāļājos kopā ar apaukstēšanos pa gultu... Bet vismaz tagad būs ar ko attaisnoties [ne tik daudz citu, cik savā priekšā], kāpēc es tā slinkoju, pa gultu vien vārtos un nevaru saņemties šodien neko prātīgu izdarīt :D

Kā es gribētu saprast.

Dažreiz [sa-]runāt[-ies] ir tik grūti. Un tieši tas ir nepieciešams, lai izprastu.