Šīs divas nedēļas sāk tuvoties nobeigumam. Nezinu, vai prieks vai skumjas par to.
Bija lieliska iespēja pavērot cilvēkus. Paanalizēt.
Sapratu, ka man ļoti nepatīk, ka cilvēki nespēj pieņemt savādāku viedokli, un bieži vien, pat ja apgalvo, ka katram sava taisnība, tāpat uzskata, ka viņa taisnība ir pareizāka un turpina to uzspiest. Nu, piedodiet, bet tik viegli es tomēr spiedienam nepakļaujos, un savus uzskatus mainīšu tikai izejot no pašas secinājumiem, nevis tāpēc, ka man kāds mēģina izskalot smadzeni. [Šajā gadījumā konkētajā situācijā bija sarunas par to, vai pasaulē pastāv tikai tas, ko var loģiski izskaidrot, aprēķināt, pierādīt, vai ir arī mums neredzamās puses lietām, ko mēs nespējam izskaidrot, tas vnk tā notiek. Mistiski pat savā ziņā varētu teikt. Un vēl neesmu nonākusi pie slēdziena, vai visu maz vajag mēģināt izskaidrot. Varbūt labāk, ja paliek kkādas mīklas]
Šo nedēļu laikā vairākkārt ir piemeklējusi Deja Vu sajūta. Cik interesanti, bet ne man vienīgajai. :)
Pamanīju arī cilvēkus, kas uzmanības izsalkumā taisa ļoti pārspīlēti teatrālas scēnjas. Nu nezinu gan, vai šoreiz mērķis attaisno līdzekļus. Nu nav forši, ka tā dara. Tas liek stulbi justies arī citiem. Un nekādu pozitīvo uzmanību jau beigu galā nemaz jau arī nedabuj. Ja nu vienīgi kāds pažēlo varbūt.
Un vēl es iemācījos vienu tautu deju. Pa vienu dienu :D Bet trako mēģinājumu rezultātā iepriekš satraumētā potīte atkal ir jūtīga. That Sucks! Bet Latviešu nacionālais vakars bija super [profesionālais kretīnisms man režijas izstrādē izpaudās labās devās. Visi bija uzvilkti. Bet beigās vis krutiii]. Gan poļi, gan lietuvieši bija sajūsmā. Tas jau galvenais. Aizskatuves dzīve nevienam nav jāzin. :D
Man tikko nomira dators jo nebiju to pabarojusi. Domāju, ka visa šī garā putra būs pazudusi. Un man jau nu tiešām nebūtu apņemšanās to visu rakstīt atkārtoti. A re kā, ne kā :D Viss palika kā bijis. Super! :D
Mūzika: Saule, Pērkons, Daugava.
