|
Bijis
Maijs 2017
|
Galīgi un pilnīgi pielipinājies.
Esmu iesprūdusi savā komforta zonā. Un vissliktākais tajā ir tas, ka šī zona man sen jau vairs kā nesagādā komfortu.. Sevis žēlošana mijas ar riebumu par to, ka es nespēju saņemties neko mainīt šajā situācijā, kam ir divi iemesli: (1) slinkums, kas mijas ar bailēm, ko mainīt; (2) darba nedēļa izsūc tik daudz gan fiziskas, gan garīgas enerģijas, ka brīvajā laikā negribas darīt neko citu, kā tikai uzkrāt enerģiju nākošajai darba nedēļai, guļot,ēdot, slinkojot, "lutinot" sevi..
Paaudžu 'konflikts' sāk reāli kāpt uz nerva.. Vai paļaušanās uz likteni un idejas "Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek." atzīšana liecina par to, ka cilvēks ir vājš un mēģina savu lūzerismu norakstīt uz to, ka šīs neveiksmes ir nepieciešamas, lai sekotu kas labāks.. tas ir tikai dzīves pārbaudījums..? "... un fonā miglaini redzēja arī lielveikala drūzmu... taču sevi viņš pēkšņi vairs neredzēja, proti, vairs neredzēja sevi kā daļu no apkārtējās pasules un pāris sekunžu jutās tā, it kā stāvētu tālu prom, ārpusē, un vērotu šo pasauli otrādi apgrieztā tālskatī." Patiesībā, visi mēs gribam [cik apzināti, cik ne] kaut kur iederēties.. "Don't take things personally. Man dzīvokļbiedrene/ex-kolēģe pirms mirkļa paziņoja, ka viņai liekas, man nekad nav depresijas.. Kas mani ļoti pārsteidza, jo viņa noteikti ir redzējusi manas melnās dienas.. Man lūdzu šādu :)  |
nez_kas
......
......
