tad es nesaprotu.
Fatālisms (latīņu: fatalis liktenīgs) - ticība iepriekš noteiktam, nenovēršamam liktenim, dieva gribai.
tas kā reiz tas ko jautāji, ne?

nu tur pārliecība par to, ka viss kas notiek, notiek uz labu ir pēc definīcijas fatālisms.

Pēc Tevis nosauktās fatālisma definīcijas, iejaukts tiek Dievs, bet manam jautājumam ar Dievu nav pilnīgi nekāda sakara..

Piemērsituācija manam jautājumam- Cilvēkam ir bijusi ļoti grūta bērnība, bet pieaugot cilvēks saprot, ka, ja nebūtu bijusi tik grūta šī bērnība, visticamākais viņš nebūtu tāda personība, kāda ir šobrīd, bet gan izlaists puisietis/meitene, kas grib, lai viss tiktu pasniegts uz zelta paplātītes..
Un turpmāk dzīvē sastaptās problēmas cilvēks uzņem ne tik graujoši, jo uztur cerību, ka tam tā ir jābūt, lai viņš mācītos, attīstītos, vai nokļūtu tur, kur viņam ir dzīvē jānokļūst..

Tad nu, ja šim cilvēkam ir sūdīgi [garīdi, fiziski, nav darba, pamet mīļotais or whatever], bet šajā situācijā cenšas raudzīties uz situāciju tā, ka nāks kas labāks pēc šī pārdzīvojuma [piemēram, pārdzīvojot pamešanu, cilvēks pārvāksies uz citu pilsētu, kur neplānoti dabūs labi apmaksātu darbu], vai tas skaitās optimisms/pozitīva domāšana, vai centieni sevi mierināt?

tas ir pozitīvs naivums un sevis mierināšana. :)
bet tā doma par nosprausto mērķi ir mulsinoša.
iespējams, ka cerība uz labāku rītdienu ir vienīgais, kas notur pie "veselā saprāta" lielo daļu sabiedrības.

Mjā, tas ir viennozīmīgi, ka cerība uz labāku rītdienu notur lielāko daļu sabiedrības pie vēlmes no rītiem vēl celties un darīt..

Gribu Tev jautāt, kā Tavuprāt labāk- dzīvot ar naivumu apzinoties realitāti, vai pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir..skarba..?

nezinu kā labāk dzīvot.
pieņemu, ka prātīgi ir paturēt atvērtu, kritisku prātu un izvairīties no mistifikācijām. apzināties, ka cerība ir mierinājums bez reāla seguma un tā.

Tā nav viegli tomēr..
Bet lielākā vai mazākā mērā piekrītu. :)

par šo komentāru es Tev aplaudēju, jo Tu visu esi sapratusi pareizi. Tā ne tikai skaitās tā īstā pozitīvā domāšana, bet tā tas arī reāli notiek. Liktenis nav gluži akmenī cirsts tāpat kā nav taisnība tam, kas teiks, ka viss ir tikai mūsu pašu rokās. Patiesība (kā parasti) ir kaut kur pa vidu.

Par sevi es skaidri zinu, ka bez visa tā šita, kam iziets cauri, es nekad nebūtu tāds cilvēks, kāds esmu. Tas bija vajadzīgs. Visus fakapus un iztrūkstošos elementus pēc tam var labot un atgūt, bet ar fatālismu tam nav nekāda sakara.

un vispār - excellent point, Neza. :]

"Liktenis nav gluži akmenī cirsts tāpat kā nav taisnība tam, kas teiks, ka viss ir tikai mūsu pašu rokās."
Ļoti skaisti un patiesi pateikts. Piekrītu par visiem 100!

Jo vairāk iepazīstu cilvēkus, kas spēj domāt ārpus kastes un kas ir spējīgi ieskatīties lietās dziļāk, aiz virspusējās čaulas, jo vairāk secinu, ka lielākā daļa no tiem ir dzīvē gājuši cauri lielām grūtībām un pārdzīvojumiem. .. arī Tu. Bet vai savādāk ir iespējams? Vai ir iespējams iemācīties paskatīties uz lietām/situācijām dziļdomīgāk, ja viss ir bijis skaisti un jauki? [Lai gan, kuram tad ir skaisti un jauki, katram sava sāpe..]

Shit happens, and it makes us who we are :D

Vai ir iespējams redzēt pasauli ārpus kastes, neejot cauri sūdiem un savām mazajām traģēdijām dzīvē? Nešaubos, ka ir. Bet ne šeit. It kā jau pat pēc definīcijas sanāk, ka kļūdīties ir neefektīvi - tu zaudē laiku un resursus. Var strīdēties, vai tas tevi dara stiprāku un tādējādi uzskatāms par ieguvumu, vai tomēr garīgi grauj. Daudzi sūdzas, ka es, piemēram, esmu nepietiekami empātisks, neiejūtīgs, nesmalkjūtīgs un visādi citādi nejauks. And there's a reason for that, no doubt. Un tā ir vispārēja tendence šajā sabiedrībā, ko lieliski raksturo Simpsoni. :)



Bet - jā. Shit happens & it happens for a reason - to make us who we are.
Pēdējā laikā esmu pasācis uzskatīt pat vēl savādāk - mēs gribam, lai mūsu dzīvesstāsti būtu episki. Un katrā patiesi episkā stāstā ar laimīgām beigām ir jābūt savai traģiskajai notij. Tā man šķiet.

Jo vairāk dzīvē redzu, jo skeptiskāk sāku attiekties pret lietām.. pieļauju, ka Tev ir līdzīgi, tādēļ arī neesi tik iejūtīgs, kā citi vēlētos..

Sagrautības līmenis pēc pārdzīvojuma, manā skatījumā, ir atkarīgs no katastrofas apmēriem, personas spējām pretoties bojājumiem un atjaunošanās spējām.

Ja labi ieskatās, Simpsoni bieži atspoguļo daudzas dzīves patiesības.. :)

Ja labi ieskatās, VISI iecienītākie seriāli atspoguļo dzīves patiesības. :D Un daži vispār ar to tik vien nodarbojas - Dienvidparks, Simpsoni, Family Guy, BBT, skaties, kur gribi.

Un īstenībā - a kāpēc izlikties, ka viss kārtībā, ja mūsu uzkrātā(s) dzīves pieredze(s) liecina par pretējo? Kāpēc tēlot saulstariņu, ja iekšēji tā nejūties? Ja mēģini, sirdsapziņa bļauj, ka melo pats sev un apkārtējiem. Ja nemēģini - bļauj apkārtējie (i.e. "savu slikto garastāvokli vari atstāt mājās") un tamlīdzīgi.
Tā ka skepse ir laba lieta, kamēr tā nepāraug šaurpierībā.

Es pirms ne pārāk ilga laika arī aizskāru šo tēmu, par izlikšanos, ka viss ir forši, kad iekšēji apzinies, ka ir pilnīgs pizdzec.. Koks ar diviem galiem [ja vēl kādi zari pa vidu neparādās] :)

Un, ja parādās, tad atradīsies arī kāds, kas tos zarus zāģēs.
Metaforas ir ellīgi laba padarīšana.