Pēc Tevis nosauktās fatālisma definīcijas, iejaukts tiek Dievs, bet manam jautājumam ar Dievu nav pilnīgi nekāda sakara..

Piemērsituācija manam jautājumam- Cilvēkam ir bijusi ļoti grūta bērnība, bet pieaugot cilvēks saprot, ka, ja nebūtu bijusi tik grūta šī bērnība, visticamākais viņš nebūtu tāda personība, kāda ir šobrīd, bet gan izlaists puisietis/meitene, kas grib, lai viss tiktu pasniegts uz zelta paplātītes..
Un turpmāk dzīvē sastaptās problēmas cilvēks uzņem ne tik graujoši, jo uztur cerību, ka tam tā ir jābūt, lai viņš mācītos, attīstītos, vai nokļūtu tur, kur viņam ir dzīvē jānokļūst..

Tad nu, ja šim cilvēkam ir sūdīgi [garīdi, fiziski, nav darba, pamet mīļotais or whatever], bet šajā situācijā cenšas raudzīties uz situāciju tā, ka nāks kas labāks pēc šī pārdzīvojuma [piemēram, pārdzīvojot pamešanu, cilvēks pārvāksies uz citu pilsētu, kur neplānoti dabūs labi apmaksātu darbu], vai tas skaitās optimisms/pozitīva domāšana, vai centieni sevi mierināt?