Bet dažbrīd jau es (nopietni) jūtos tik bezgala veca. Novecojusi. Antīka.
Nepatīk man vairs tās beztolka ballītes piektdienas vakaros, gribās iziet uz kādu koncertu, izrādi vai kādu citu vairāk vai mazāk kulturālu pasācienu. Un tajos momentos es sajūtos tik tik tik novecojusi... :)

Tik, tik, tik... CIK? Tik, cik es? Jo tās ir precīzi manas sajūtas te. Sajūtas, kuras, pieļauju, klusībā pie sevis izjūt vismaz daļa mūsu paaudzes cilvēku. Iespējams, absurdā dzīves tempa dēļ. Kā tur paliek ar tām vērtībām, kas izturējušas pārbaudi ar laiku?

Tev nav tā, ka tādēļ gribas bēgt prom, atpakaļ neskatoties? Spēlēt dambreti parkā un atmest visu pārējo?

Un kā vēl gribas.
Sāku izjust to, par ko mēs runājām jau laiku atpakaļ. Respektīvi, cilvēki dažreiz sāk traucēt. Gribas nolīst savā kaktiņā un darīt savas lietas. [Protams, ne vienmēr; joprojām ik pa lakam uzpeld vēlme izbāzt degunu saulītē un paskatīties, ko tad citi dara.]

Ar "tik veca" es laikam vairāk biju domājusi [nevis to, ka jūtos veca, bet gan] ka nejūtos vairs tik jauna.

I know exactly what U mean. Tikai te manas zināšanas beidzas. Kā tikt tam visam garām, vai cauri, vai riņķī-apkārt, vai pāri, es nezinu.