Rīt brīvdiena, nu raudzīšu, kā man sanāks izgulēties. Bet jau paredzami, ka būs visādi blakusapstākļi, kas man to varētu traucēt.

Patiesībā šī sajūta ir makten nejauka. It kā es būtu ieslīgusi pilnīgā rutīnā [lai gan tā nav]. Darbs->mājas->darbs->mājas... bet tāds grafiks lielākoties izveidojas tikai tāpēc, ka pārnākot mājās vnk nav spēka nekam.

Taisni žēl, ka te nav nekāda Lielbritānija, kur nedēļas nogalēs un vakaros izdemolēt pa Londonai un Liverpūlei atslodzes nolūkos, ne? :D

Miega bads, protams, arī. To nemaz neminēju, jo likas, ka by default visiem zināms.

Neesmo demolētāj tips, bet dažreiz uznāk vēlme [kas darbībā pagaidām vēl nav izvērtusies] kaut ko ņemt un tā riktīgi izdauzīt, izdemolēt, sadragāt drumslās. Izlādēties.

7-8h pagulēt man sanāk. Tā ka par riktīgu miega badu laikam nenosaukt vis. Bet riktīga izgulēšanās man par skādi nenāktu. Nu kādas 18h [miega] būtu labi :D

Tiešām? A nav tā, ka ar gadiem tas destruktīvisms pazūd vai pārvēršas pretstatā, konstruktīvismā, vēlmē kaut ko radīt un no pīšļiem atgriezt dzīvē? Tā šķiet, ka viss izšķīst un transformējas par kaut ko citu.. Vēlme sasist, saplēst, sašķaidīt paliek vien kā īsi, impulsīvi uzliesmojumi. Ne?

Miega Tev ir gana, tātad. To vari atmest. Kas paliek?

Un kā Tev pašam ir? Gribas kaut ko pademolēt? Ne jau tā ikdienā, ejot pa ielu ieraugi miskasti un nodomā "Redz cik jauki varētu šo urnu apgāzt un saspārdīt", bet ik pa laikam. Kad uznāk.

Iespējams [nē, visdrīzāk tā jau arī ir], tai ik pa laiku uzpeldošajai vēlmei sašķaidīt kaut ko ir vairāk simboliska/iekšēja nozīme. Ne tik daudz kaut ko iznīcināt. Un tad, kad no tā nevēlamā būs tikts vaļā, varēs sākt domāt par kaut kā radīšanu.

Pārtik man pēdējās nedēļas laikā [kad arī sākās nogurums] ir veselīgāka kā jebkad. Sooo, saulīte, lūdzu nāc atpakaļ. Plīz, plīz. Neliec man bēdāties.

Pārdzīvots. Kulminācija bija pirms gadiem 10mit, kad uzspridzināju lūžņos nododamu 3-sērijas BWM. Kopš tā laika grafiki stabili gājuši uz leju un tagad reizēm atgriežoties vietās, kur pagājusi lielākā daļa bērnības saproti, ka ar urnas apgāšanu un satura izspārdīšanu nebūs līdzēts. Pirmkārt tāpēc, ka tas absolūti, pilnīgi un galīgi neko nemaina šajā pasaulē un otrkārt tāpēc, ka kāds cūka jau ir paspējis to urnu apgāzt, izspārdīt un saturu, kaut kur nozūmēt! :D No fun in there.

Tev derētu mazliet ar sevi paeksperimentēt. Pavērot, kā organisms uzvedās un kā reaģē uz to pašu saules gaismu (vai tās trūkumu), piemēram. Rudajiem un vasarasraibumainajiem ar gaišo ādas tipu ir kā ir ar to jutību pret sauli.

Nu lūk, es neesmu neko nekad spridzinājusi :D
Urnas piemērs bija tieši minēts kā tas, ko nevajadzētu darīt, un ko es nedomāju ar demolēšanu. Tas lai paliek mazajiem huļugāniem.

Neesmu dabīgi ruda. Brunete esmu :) Bet fakts, ka esi piefiksējis manus vasaras raibumus mani gan mazliet izbrīna [pozitīvi] :D No manas gaišās ādas ar nekas vairs nav palicis. Seja ir pārcepusies. Bet pārējais viss ir daudzlevelu traktorista iedegums :D [Nespēju es ilglaicīgi tīšām ņemt un sauļoties.] Iespējams man organisms jau pierada [vairāk vai mazāk] pie šiem 25+ grādiem līdz ar to šis aukstums, slapjums ir šoks.

Ir cilvēki, kas slikti panes laikapstākļu maiņas, gadalaiku maiņas. Un ne tīri emocionālā, bet arī fizioloģiskā izpratnē. Apmēram kā ar alerģijām.
Or.. nevermind. I'm just thinking loud.
Vasarasraibumi ir cita nianse, un to gan nekomentēšu ne druskas. Toties par urnu piebildīšu, ka apmēram tur kaut kur ir robeža - metāla kastē, ko vismaz var nodot lūžņos. Viss mērogos virs tās patiesībā ir nevajadzīga destrukcija, kas attaisnojama vienīgi personisku draudu gadījumā. Tad sanāk tā, ka Tu gribi būt liela huļigāne? :D xD [suddeny, troll.]

Nu, es gribētu kārtīgi izdauzīt kādu mašīnu piemēram, kas tāpat jau ir norakstīta nodošanai kapsētā. Tā, lai neviena īpašums netiek bojāts, bet es tieku izmēģināt savu [ne-]spēku :D