Tiešām? A nav tā, ka ar gadiem tas destruktīvisms pazūd vai pārvēršas pretstatā, konstruktīvismā, vēlmē kaut ko radīt un no pīšļiem atgriezt dzīvē? Tā šķiet, ka viss izšķīst un transformējas par kaut ko citu.. Vēlme sasist, saplēst, sašķaidīt paliek vien kā īsi, impulsīvi uzliesmojumi. Ne?

Miega Tev ir gana, tātad. To vari atmest. Kas paliek?