Tas naids iet primāri pret sevi, kā rezultātā trāpa gan tiem, kas stāv tieši pretī, gan blakām..
Negribu tik skaļi nīst to pasauli...

Un tagad izstāsti - par ko? :)

Par ko.. Hmm, par to, ka liku sev vilties, rīkojoties tā, kā rīkotos lielākā daļa.. Par to, ka daru pāri.. Pa lielam, par to. Un aiz šīs iekšējās nepatikas pret sevi, mana žults nāk ārā arī pret citiem, respektīvi, to, ko es citreiz būtu tikai nodomājusi, nereti pasaku skaļi.

Mēs esam pārāk pieraduši sevi cenzēt, tas arī viss. Tam būtu jānāk ārā, citādi mēs burkšķam savās aizkrāsnēs.
Es itin bieži pats mēdzu palaist muti, bet par to sevišķi nekautrējos.

Tiešums vienmēr ir bijis mans pluss/vau mīnuss, kā nu kurš to ņem. Bet tagad jau palieku brutāla.. Varbūt par daudz..?

Es tomēr iebildīšu. Arī mani jociņi paliek aizvien brutālāki un pamatā visas sarunas ļoti ātri ievirzās "cut the crap" sliedēs, kas nozīmē, ka laikam veidojas jauna līmeņa komunikācija, kas skatītājiem no malas varētu šķist brutāla un bezpersoniska, bet tā tas, protams, nav.
Bez tam - Tev taču vēl arī darbs ar cilvēkiem. Tāpat vajag biezu ādu.

lohs ķēms ir ķēms un tur neko nevar padarīt, ka viš' i ķēms. Un tad labāk tā arī pateikt.

Mjā, mans darbs audzina raksturu un iemāca visādas noderīgas lietas komunikācijas jautājumos..
Tik dažreiz man sarkasms tāpat pasprūk, pret "īpašiem" klientiem..

Un ķēmi, lohi, saspiestie un visi citi dzīvnieciņi.. Par tiem es vispār esmu pilnīgā neizpratnē- viņi paši apzinās to, ka tādi ir? Vai arī tiešām tic, ka tādiem jābūt..?
Lai gan, ne mana darīšana, kā šie dzīvo, ne kas.. Un katram jau sava tā dzīves recepte.

Katram ir tā sava dzīves recepte.

...kaut kur dziļi apakšā, zem visām 'programmām' (for the lack of a better word). :D
Mēs cits citam nemitīgi masējam (čakarējam?) smadzenes. Netiešā veidā. Klients ietekmē klientu - sak, te ir smēķētāju zona, uzsmēķēšu. Cits ierauga un gluži automātiski dragā pakaļ, lāga pat neapzinoties. Nekas vairāk, kā acumirklīgs impulss. Tādēļ ir tik grūti nebūt ķēmam, patiešām grūti! Requires being aware - rakstura audzināšana darbā ir tieši tas. Being aware of yourself.

Es gan, piemēram, nemaz negribu atkratīties no sava sarkasma, jo tā ir dabiska reakcija, pat ja zinu, ka tādā veidā spārdu guļošos, proti - WAKE THE F*CK UP!

Mhm, no sava sarkasma es arī neplānoju tuvākajā laikā šķirties.. :D Pieļauu gan, ka neesmu no tiem skarbākajiem variantiem..

Aitas princips- cilvēcei raksturīgi. Un tā mēs lēnā garā, visi kopā virzamies uz kraujas malu..

Tev izpletnis ir? :D

Sarkams progesē līdzīgi visām ielaistajām kaitēm - jo spēcīgāka inde, jo stiprākas pretzāles vajag. Ārsti laikam no profesijām ir topa augšgalā. Pacenties! Tu vari viņus noķert! :) :D