Mjā, mans darbs audzina raksturu un iemāca visādas noderīgas lietas komunikācijas jautājumos..
Tik dažreiz man sarkasms tāpat pasprūk, pret "īpašiem" klientiem..

Un ķēmi, lohi, saspiestie un visi citi dzīvnieciņi.. Par tiem es vispār esmu pilnīgā neizpratnē- viņi paši apzinās to, ka tādi ir? Vai arī tiešām tic, ka tādiem jābūt..?
Lai gan, ne mana darīšana, kā šie dzīvo, ne kas.. Un katram jau sava tā dzīves recepte.

Katram ir tā sava dzīves recepte.

...kaut kur dziļi apakšā, zem visām 'programmām' (for the lack of a better word). :D
Mēs cits citam nemitīgi masējam (čakarējam?) smadzenes. Netiešā veidā. Klients ietekmē klientu - sak, te ir smēķētāju zona, uzsmēķēšu. Cits ierauga un gluži automātiski dragā pakaļ, lāga pat neapzinoties. Nekas vairāk, kā acumirklīgs impulss. Tādēļ ir tik grūti nebūt ķēmam, patiešām grūti! Requires being aware - rakstura audzināšana darbā ir tieši tas. Being aware of yourself.

Es gan, piemēram, nemaz negribu atkratīties no sava sarkasma, jo tā ir dabiska reakcija, pat ja zinu, ka tādā veidā spārdu guļošos, proti - WAKE THE F*CK UP!

Mhm, no sava sarkasma es arī neplānoju tuvākajā laikā šķirties.. :D Pieļauu gan, ka neesmu no tiem skarbākajiem variantiem..

Aitas princips- cilvēcei raksturīgi. Un tā mēs lēnā garā, visi kopā virzamies uz kraujas malu..

Tev izpletnis ir? :D

Sarkams progesē līdzīgi visām ielaistajām kaitēm - jo spēcīgāka inde, jo stiprākas pretzāles vajag. Ārsti laikam no profesijām ir topa augšgalā. Pacenties! Tu vari viņus noķert! :) :D