tikko man jūsmīgi pārstāstīja kristus krustā sišanu un viņa mocības un tad novēlēja "priecīgas" lieldienas. dīvainie ļautiņi. ja es smaidīgi teiktu, ka, piemēram, pirms piecdesmit gadiem šajā laikā man omi mocīja, viņa vilka krustu un tad viņu pienagloja ļaujot nomirt un, ka tas man kalpojis par lielu mācību un atgādinājumu ikdienā, tad novēlētu jauku olu ripināšanu un pieteiktu daudz izšūpoties, domāju, ka mani uzskatītu par traku un emocionālajā reakcijā deformētu. vajadzēja troļļojot izkliegt nopakaļ"aizrijies ar savām pagānu tradīcijām","tu nepareizi dari reliģiju lieldienu laikā","

interesanti, ka viņš identificējas ar kristus ciešanām veidā, kas nav apkārtējiem nojaušams emocijās. stāstus par badu āfrikā un nošautiem civilajiem var izvēlēties pusdienu fonam, tāpat kā daudzi no mums, bet šeit neizprotama identificēšanas ar ciešanām notikumos, kas bez konkrētās popularizēšanas netiktu atšķirti no jebkura cita līdz mūsdienām saglabājušās mīta. nesaprotu tādu pieķeršanos detaļām, jo tie stāsti, kas apkopoti bībelē, imho ir tik vērti cik secinājumi, ko viņi liek izdarīt, respektīvi, viņi ir galveno domu paskaidrojoši cilvēkiem, kas dzīvoja tajā laikā un mūsdienām mēs varam paņemt tikai pašu domu, jo bez paskaidrojumiem un konteksta bībele daudzās vietās ir vājprāta apkopojums.

nekur nedošos. skuju. pārceļams uz siltāku laiku. organisms prasa komfortu un ļoti salst pat iekštelpās un sagurums mīīīlzīīgs. slinkošu, plānošu un darīšu sīkumus savā dzīvē. meklēšu kurpes, lasīšu bērzu pumpurus, nodzīšu svaru sunim, pāršūšu kleitas un meklēšu zemnieku, kas man pus cūku pārdos- vācu virtuve mani jau sen gaida.

solīja, ka nebūs elektrības. nu, kur tad ir? gribu mājās.

izvilku ieziemoto vasaras drēbju kasti. papriecājos. iestūmu skapī atpakaļ

gavēņa laika secinājums-mājas tīrīšanai svarīgāks par putekļu lupatu ir alkohols. neizmainītā apziņas stāvoklī nevaru sevi piespiest uz tādu sava laika tērēšanu. uz palodzes sakrājies kultūrslānis liecina par to, ka uz palodzes neviens te nesēž. toties virtuve ir izpucēta, tā arī būs nemainīgā prioritāte.

bļāaviens, bet vispār.. aj nē, tas būs pārāk gari, iekšā pārāk daudz kas paskaidrojams, par šķietamu sociālo netaisnīgumu, kas reizēm ir taisnīgs,par viduvējiem māksliniekiem, kas čīkst, ka nav naudas par uzpūstām personībām un dažiem "radošajiem", kam naudas sadale liekas kā loterija, kurā viņš ar savu 4h darbadienu trīsreiz nedēļā vienkārši ir izvilcis nelaimīgo lozi. tāpat par "garīgiem" cilvēkiem, kas patērē lielāko daļu laika "meklējot sevi" un tādēļ tikai spēj čīkstēt, nevis reāli rīkoties, lai novērstu naudas trūkumu. slinkums aiz atmazkas. var, protams, nicīgi izteikties par materiālām vērtībām un to negodīgo sadali, bet tajā pašā sarunā vēl lielīties, ka agrāk par divpadsmitiem nekad necelies un nesaproti, kāpēc, piemēram, vasarā jāstrādā pēc pieciem. un tad vēl runāt par progresīvo nodokli. varbūt ignorēju citas šķautnes, bet tas man liekas ļoti netaisnīgi, ka kāds strādā daudz vairāk, uzņemās lielāku atbildību, naktīs neguļ, regulāri dzīvo ar domu par darbu un tādēļ valsts no viņa paņems vairāk, nekā no kāda, kam darbs beidzas piecos un izejot paliek aiz durvīm kabinetā, kam nav nekādu atbildību, kas sirdsmieru traucētu un kam viss ir čilā. galīgi nemotivējošs tas progresīvais nodoklis liekas. un tas cilvēks nepavisam nelikās jauks vai prātīgs- tā man pie sevis purpinās.

plikas sievietes un bērni atmodina publiku. mazai modelīte, tā līdz sešiem gadiem nomuka kurpīte . tāds pelrušķītes cienīgs spiedziens un raudoša turpat uz vietas centās uzvilkt kājās. blakus nomurmināja, ka laikam Zof'as kurpīte, ka tā spiedza. ļoti smieklīgi un patiesi. un plikas sievietes- tas jau nav jaunums- mani nekad nebeigs pārsteigt tas, cik smuki krūtis šūpojās defilējot.

plānoju to tirzas-galgauskas tripu. vāh, točna pie kartes mājās jāpasēž, jo esmu topogrāfisks idiņš. google maps neko nesaprotu.
listē: galgauskas bazniza, tirzas rakešbāze ar pilsetiņa un vsjakiji grausti. jāsavelk šodien viss ar zīmulīti.

gribās svētdienās iedibināt jauku tradīciju- cept maizīti nedēļai. brīvdienās lauku tantēm jāizspiež ierauga receptes un jaiejauc jau šo svētdien, lai lieldienu pārgājienam jau ieraugs piebarojies var izcept savu. varbūt viņām arī kaltētas kļavu lapas ira ^__^ savilkšu māras krustus doniņā un hipsteriski gavilēšu pa virtuvi.

pft, kas ir. varu mierīgi lopsēt iekšā ausis un mēles, bet smadzenes gatavot un ēst, biš pa traku. kaut gan interese ir un varbūt jāaizdodās uz tām vakariņām. bezatlikumu saimniekošana arī tomēr atbalstāma. noprotams, manas veģetārieša dienas ir galā, reizē ar sārtumu vaigos un dzīvessparu- būs vien dakterei taisnība, ka manas asinsgrupas cilvēkam bez gaļas grūti. bet nu, vienmēr jau var sarēķināt uzturvielas un vitamīnus un pārtikas piedevu ir jūra, tā kā nav ko attaisnoties.

priekšnieks nomira

jūtos kā neadekvāti reaģējoša. sākumā notirpa kājas un baiļu vilnis pārskrēja. tagad, ja ne līdzjūtība pret radiniekiem, kas balstās uz empātiju, cilvēcīgās šausmās iedomājoties, ka tas varētu notikt ar man tuvu cilvēku, tad ziņa par nāvi liek man tikai apvaldīt jebkādas emociju izpausmes un klusi vērot un pat nosodīt apkārtējo reakciju uz šīm ziņām. laikam, kad saku, ka mani uztrauc citu cilvēku ciešanas, es patiesībā meloju. ticu, ka tā dara vairums, ja ne visi. tad seko doma, par to, ka jāvienojas ar saviem, lai viņi zin, ko es gribu, lai viņi darītu, jo pašlaik vērojama pilnīga anarhija tajā, kā cilvēki apjukuši cenšās tikt galā ar negaidītu atgādinājumu, ka nāve var nebūt kaut kas tāls un paredzams, jo viņš vakar vēl smaidīgs šurīja apkārt ar kafijas krūzi. tas pēkšņums, man liekas tas ir tas, kas visvairāk šokē pārējos un tas, ka nav skaidrs, kā rīkoties, jo mēs sastopamies ar kaut ko, kas tomēr ir nezināms un neizprotams un neatgriezenisks. tuviniekiem tā ir milzīga zādzība. tu paliec neizpratnē un apjukumā, jo tev kaut kas ir atņemts. vismaz bēru rituāls ir tas, kas mazliet sakārto šo lietu, bet tas arī, no manas pieredzes, tikai situācijās, kurās šis rituāls tiek personificēts un var tikt sasaistīts ar aizgājēja personību.

jāizlemj beidzot par saviem orgāniem, jāparaksta papīriņi, jāuzraksta instrukcijas visiem, sākot ar būtisko, ka nekādu reliģisku rituālu bērēs, kurus pati nesaprotu, nekādu trīs zemes sauju vai patosa, beidzot ar sīkumiem, ko darīt ar manām mantām un pat ar tik smieklīgu lietu, kā cibas profilu. tad es varēšu vēl mierīgāk turpināt dzīvot un neuztraukties, jo arī ar nāvi viss kārtībā- viss būs nokārtots.

man ļoti patika, kā Toms Grēviņš, vaicāts, ko viņš domā par Agneses Zeltiņas meitas uzskatu, ka nevajag iespringt, nauda atnāks pati, atbildēja, ka, ja viņš izskatītos kā Agneses Zeltiņas meita, viņš noteikti domātu tāpat.